Zikurāta stāsti: Viņa versija

Dažkārt, bet gana mānīgi, sirdsmiers iestājas tad, ja tiek atrasts vainīgais. Vienalga, vai tas palīdz kaut ko risināt, vai sasniegt iecerētos plānus, vai vienkārši – vainīgā atrašana ir sava ego apmierināšana.

Tad nu svinīgi paziņoju – pie šīs ekspedīcijas vainīgs ir ČBK.

Simtu gadu Rajona Cilvēks un Centra Meitene būtu traukušies cauri „Nākotnei” (pagātnē kolhozam), lai sasniegtu Zikurātu. Bet nē... pēc veiksmīgās ČBK ekspedīcijas, noteikti vajadzēja tikpat cienīgu un svarīgu notikumu.

(Vikipēdija - Zikurāts (babiloniešu ziqqurrat) bija kulta celtne senajā Mezopotāmijā, babiloniešu templis (parasti pakāpienveidīgas piramīdas formā). Zikurātu virsotnē atradās dievu nams jeb templis)

un Notikums notika 31. augustā. Viss sākās kā bērnībā ar auzu pārslu biezputru, pēc kuras Rajona cilvēks ķērās pie lielākām rotaļlietām. Jo sasniegt Zikurātu ir iespējams tik ar kosmiski cienīgiem  instrumentiem. Šoreiz par kosmosa kuģi kalpoja elegants Alfa-Romeo Spider. Un lai svaigais gaiss kārtīgi izvēdinātu pilsētas vidē pieelpotās plaušas, Spider tika noņemts jumts. Vējš matos (kam ir mati), kosmoss līdz ceļiem un aidaaaa....uz vienīgo Latvju Zikurātu.

Kā jau visas ekspedīcijas, arī šī sākās ļoti laicīgi, tika izvēlēts visīsākais ceļš un par tumši zilajām debesīm gribējās tik smiet – vai tad lietus var apturēt vēju!? Ilgi nebija jāgaida, Jelgavas pusē lietus pasmējās par Cilvēkiem, kuriem plaušās bija sadzīts gana daudz svaiguma. Cilvēki ielika lepnumu bardačokā un uzlika Jumtu, tādā veidā iekļaudamies pilsētas automašīnu sabiedrībā. Un, vai ar lepnumu bardačokā, bet siltumu kājās, Cilvēki jutās slikti? Nē – Cilvēki jutās lieliski! Ceļš turpinājās!

Vienkāršais Rajona cilvēks par savu ceļa biedreni bija izvēlējies cacainu Centra Meiteni, kurai nesasniedzot ne pusceļu, pēkšņi vairs nepiestāvēja svārki – tie bija par smagu, par biezu, par neērtu un galīgi neatbilda Lauku modei. Tāpēc Rajona cilvēks nolēma rīkoties atbilstoši Lauka apstākļiem. Lai glābtu ekspedīciju, vienīgā izeja bija Country Shopping. Pēc dažiem vairāk vai mazāk (ne)veiksmīgiem līkumiem tika atrasts vietējā mēroga cienīgs Shopping centrs ar svaigi Brandotiem apģērbu gabaliem. Nepagāja ne stunda un Centra meitene bija nomaskējusies atbilstoši ekspedīcijas būtībai un pilnībā iekļāvās Latvijas Valsts mežu ainavās un pļavās. Nezinu, ko teica meža zvēri, pūces un skudras, bet Rajona Cilvēkam jaunais Meža meitenes tēls patika, kas nelielā meža ielokā, kur cilvēki mūžībā dus, tika digitāli iemūžināts.

Pēc dažiem vējainiem mirkļiem....Zikurāts bija sasniegts. Cilvēki gan vēl bija tik nojausmās par to, kas Viņus sagaida.

Pirms tam Cilvēkiem nācās vest pārrunas ar Zikurāta pārvaldnieci, kura pilnīgi noteikti zināja, ka tālākais ceļš mums ir jāturpina ar vējaino Spider. Kārdinājums turpināt baudīt vēju matos bija gana liels... galu galā Māte daba kombinācijā ar Spider iedvesmoja rīcībai traukties un turpināt kustību ierastajā virzienā... pēc iespējas ātrāk noķert visas iespējamās pasaulīgās baudas.

Par lielu izbrīnu Pārvaldniecei mēs nolēmām iet citu ceļu – mierīgo kāju ceļu. Nodrošinājušies ar ceļa maizi, kristāla glāzēm un vīnu, mēs iegājām Mežā. (turpmāk vairs nepieminēšu kristāla glāzes un vīna klātesamību – jo kā izrādās ir ļoti daudzas vietas un situācijas, kur nav vajadzības pēc ārīgiem dopingiem, lai justos kā Mežā).

Varu tikai brīnīties par to, par ko citi cilvēki brīnās, apbrīno, priecājas un iedvesmojas. Mežā bija Nekas. Mežā bija Viss. Un tas ir Tas Lielais Dzīves Noslēpums (Uzdevums) – atrast Visu tur, kur nekā Nav. Meža taciņas, koki un akmeņi...vai ar to pietiek, lai cilvēkos rastos vēlme ieiet Mežā? Ja pieliekam klāt sajūtas, stāstus un vēsturi, tad atbilde ir – Jā, pilnībā pietiek! Cilvēki bija nokļuvuši sajūtu Mežā un, pateicoties ceļvedī lasītajiem tekstiem, sajūtas vairojās, savstarpēji sarunājās, izteica viedokļus un smējās.  

Ak, jā....stāsts ir par Zikurātu, kurš patiesībā ir tikai sajūta. Zikurāta nav. Cilvēki radīja paši savu Zikurātu ar vakara saules stariem, kas izspraukušies caur koku lapotnēm, kādu pusstundu apspīdēja līdzpaņemtos baklažānus; par sēni, kuru neviens tūrists vairāku nedēļu garumā nav uzdrīkstējies nolauzt; par idejām, kas kā lavīna apbēra Cilvēku prātus; par mieru bez „Miera” (pēdējā frāze ir saprotama tikai zinātājiem).

 Zikurāts iedeva Cilvēkiem „ceļazīmi” (domāts kā iedvesma)! Cilvēki jutās lieliski! Ceļš turpinājās!

Cilvēki savā ceļā atrada ļoooti daudz akmeņu (tāpat kā dzīvē) un šie akmeņi radīja daudz dažādu domu un emociju – bija gan prieks un smiekli, gan neziņa un neizpratne, bija gan interese, gan vienaldzība, bija vēlme apsēsties un izbaudīt, bija vajadzība traukties tālāk, bija gan piedzīvojumi, gan vienmulīga pārvietošanās...visi šie akmeņi bija cilvēka „vulgaris” dzīves atspulgs... tikai, lai ieraudzītu šo atspulgu, tam cilvēkam „vulgaris” ir pašam jāiet un jāsameklē savu dzīves atspulgu... lai kur un kamajā tas būtu!

Cilvēki atrada arī apbrīnojamas (pat robežojas ar neticamas) savas nesenās dzīves ainiņas – SUP laivas (kas ir pavisam cits stāsts, kam sekot šajā pašā rakstu vietnē).

Objekta pamācību rakstā nebija ietverta zēģelēšana pa jūru ar visnotaļ dīvainu laivu, kuru pat par laivu ir grūti nosaukt. Bet tas tikai apstiprina jau izteikto domu, ka katram no mums ir savs redzējums uz šķietami vienādām lietām un situācijām.

Protams, Cilvēks no Rajona  neiztika bez improvizācijas... pat nenojaušot rokās turētā līdzību ar asu priekšmetu. Pietrūkst tik melna apmetņa un Rajona cilvēkam būtu visas iespējas kļūt par vietējo baiso leģendu.

Kad vēlies, esi uzmanīgs (tas nozīmē – esi precīzs)... vēlmes vienmēr piepildās. Jāatzīst, ka vēlmju akmens bija krietni mazāks. Bildē redzamais ir kārtējais dižgars, un cilvēku attieksme pret dižgariem ir ļoti dažāda.

...iespējams Rajona Cilvēks vēlējās sasniegt kosmiskos plašumus...vai arī Rajona cilvēks drosmīgi metās cīņā ar lidojošiem gobliniem... tas nu lai paliek Cilvēka ziņā! 

Lielais Zemgales līdzenuma kalnu pārgājiens!

Rajona Cilvēkam skolā tika mācīts – Lauksaimniecību izkop Zemgalē, Zivsaimniecību attīsti Kurzemē, specifika ir atrodama Latgalē, bet Latvju kalni ir Vidzemes pārvaldībā.

Tad nu rodas jautājums – ko gan kalni dara ražīgajā Zemgales līdzenumā? Vienīgā atbilde, ko Cilvēki spēja atrast – Kalni šeit ievākušies kopš senseniem laikiem, lai veidotu sadarbību ar Akmeņiem. Un šī izveidotā savienība krietni ir samulsinājusi cilvēkus tagadnē – jo kā gan akmeņi pēkšņi ir uzradušies Meža vidū? Ko šie akmeņi vēlas mums pavēstīt? Simtu gadu lielais jautājums, uz kuru pagātnes cilvēki necentās rast atbildi. Pagātnes cilvēki izmantoja akmeņus, lai radītu sev apkārt drošību un pielūdza akmeņus. Akmeņi izmantoja pagātnes cilvēkus, lai par tiem kāds rūpētos. Kārtējā sadarbība!

Kalnā lejā... kalnā augšā... kalnā lejā... kalnā augšā... ļoti īss kalnu pārgājiena izklāsts. Pieļauju, ka daudziem saprotams un piedzīvots kaut vienu reizi mūžā, bet ja nav, tad izdariet To jau nākamajā nedēļā.

Pie ļoti īsā izklāsta it kā jau varētu apstāties, ja nebūtu ceļā gadījies skaistais Zemgales kalnu skats ar skaisto Zombijmeiteni, kurai akmeņ-ragana uzlikusi Simtu gadu lāstu „stāvēt vienā vietā” – zālītei zem skaistajam kājām nav nekādu izredžu.

Kārtējā veiksmīgā sadarbība, kurā savus spēkus apvienojuši Zemgalieši un Vidzemieši. Pirms Lāčplēsis Daugavas zemūdens valstībā devies, viņš darījis plašākai publikai nezināmu varoņdarbu – atnesis zemgaliešiem noslēpumā tīto Lielvārdes jostu. Vai nu aiz slinkuma, vai nu aiz viltus, bet slaveno jostu noslēpis „otrajā” lielākajā kalnā. Cilvēkiem domājas, ka Lāčplēsis rīkojies aiz slinkuma, bet ieguvums ir krietni lielāks par sākotnēji iecerēto. Kāpēc? Aizbrauciet un apskatiet paši! 

Cik rūpīgi Lāčplēsim izdevās noslēpt diženo jostu, ir redzams bildē, bet Mežā sajūtas ir krietni citādas.

Tālākais ceļš aizvijās uz dziednīcu – vietu, kur nevis dzied, bet gan atbrīvojas no kaitēm un iespējams no kaitīgiem ieradumiem. Pasēdi uz akmens un kaite kā ar Zilās kalna Martas roku noņemta. Jo ilgāk sēdi, jo vairāk tiek noņemts nost. Domājams, ka pārāk ilgi tomēr nevajadzētu sēdēt, jo kazi noņems par daudz un to, ko nevajag ņemt nost.

Šeitan Rajona Cilvēki sastapa cilvēkus no Steidzīgo cilts. Steidzīgo ciltī apvienojušies cilvēki, kas piedalās nerimtīgajās dzīves sacensībās, kurās vienīgie noteikumi ir: ātrāk, vairāk, iespaidīgāk. Kad Steidzīgie sasniedz objektu, viņi atķeksē savos plānotājos ierašanās laiku un vietu un steidzas uz nākamo objektu, un pēc tam atkal uz nākamo... un uz nākamo. Dienas beigās viņu dienas plānotāji ir pilni ar ķeksīšiem. Šos ķeksīšus viņi atrāda Cilts vecākajam, kurš rūpīgi (iespējams arī steidzīgi) atķeksē veikumu lielajā ķeksīšu reģistrā. Un tā dienu no dienas, nemitīgi un nerimtīgi Steidzīgie steidzas. Diemžēl viņus neviens nav informējis par Steidzīgās ķeksīšu spēles galveno noteikumu – šajā spēlē uzvarētāju nav un nemaz nevar būt. Steidzīgie sacenšas, lai zaudētu. 

Patiesībā šis ir pavisam cits stāsts, bet tā kā Steidzīgos var sastapt jebkur un jebkad, tad...viņus var sastapt jebkur un jebkad. Tā notiek.

Cilvēki jutās lieliski! Ceļš turpinājās!

Rajona Cilvēki no garā ceļa bija izslāpuši, tāpēc itin raiti devās spēcinošā avota virzienā, kas sava niecīgā izmēra dēļ nevēlējās dalīties. Rajona Cilvēkiem nācās pielietot izdomu un izveicību, lai piepildītu savu Vēlmi – remdēt slāpes (gluži kā dzīvē). Remdētajai vēlmei 2 litru pudelē bija pievienotā vērtība – duļķes – no akmeņiem tekošais ūdens ar pievienotajām vērtībām  garšoja labi. Arī tā notiek!

Zemāk redzamajā bildē Meža laipa ved uz ekspedīcijas izeju. Tajā brīdī Rajona Cilvēki vēl nenojauta, ka drīzumā viņus pārsteigs lietus no pārsteidzīgajām mākoņu pilnajām debesīm. Bet pirms tam Cilvēki paguva apmeklēt upurēšanas akmeni ar vēl saskatāmu svaigu upurēšanas mēģinājumu. Cilvēki necentās ne minēt, ne iztēloties ainiņu, kas varētu būt bijusi... jo katrs akmens šeit aicināja uz pārdomām un iztēli. Arī blakus esošā akmeņu buru laiva bij’ izdomas auglis. Rajona Cilvēks gribēja to ietvert bildē, bet pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, Rajona Cilvēks pārtrauca mēģināt. 

Nevienam nekad nav prātā ienākusi doma - mēģināt dzīvot. Mēs vienkārši dzīvojam, bet diemžēl bieži mūsu dzīvēs mēģinām darīt lietas, kuras vienkāršāk ir izdarīt bez mēģinājumiem.

Ekspedīcija vēl nav galā! Ekspedīcija vēl ir priekšā! Lietus līst un vēl kādi 3km ejami!

Cilvēki jutās lieliski! Ceļš turpinājās!

Krāsainā vasara

''Simtiem, simtiem krāsās laistās mūsu varavīksne...'' savulaik dziedāja Ingus Pētersons. Krāsas iedvesmo - to nevar noliegt. Mēs tās izmantojam gan, lai paustu savu emocionālo stāvokli, gan lai sevi vai citus uzmundrinātu. Ir neskaitāmas teorijas par krāsu ietekmi uz cilvēkiem, un arī daudzi stāsti, kas atklāj dažādo skatījumu uz tām. Šā gada vasara bija īpaši krāsaina un piesātināta visdažādākajās nozīmēs. Viens no iemesliem - Simtu Gadu Rajona Cilvēka ierosinājums apvienot garšas kārpiņu baudu ar estētisku performanci. Šo savā ziņā varētu uzskatīt par kārtējo ekspedīciju, tikai šoreiz - garšas pasaulē, - kurā devās Cilvēki no Rajona. Viņi izzināja daudz ko jaunu - gan to, cik daudz iespēju piedāvā sarkanā krāsa, gan zilo toņu ierobežojumus. 

Krāsas un stāsti par tiem man vienmēr asociējušies ar Imanta Ziedoņa krāsainajām pasakām. Kaut arī šoreiz performances nebija sasaistītas ar dižā mākslinieka gara darbiem, tomēr šobrīd liekas, ka dažas atsauces būtu gana piemērotas. Sarkanā pasaka vēstīja par uguni, kas, lai arī izskatās glīta un piemīlīga (Liesmiņa. Guntiņa. Ugunsmeitiņa), tomēr ir jāuzmana. Sarkanais vienmēr ir kaut kas karsts, svelmains un dinamisks. Tāpat arī ēdienu gadījumā sarkanie lielākoties ir asāki un ugunīgāki. Cilvēki no Rajona, šķiet, bija piebeiguši ugunīgo burritos, kad bija jau jāķeras klāt nākamajiem. Lūk, Cilvēks no Rajona jeb Sarkanā vakara varonis Paprikacis mēģina kā zilonis tomātu dārzā noslēpties, lai viņu nepamana. Beigu beigās jau saprata, ka maskēties nav vērts, tādēļ atmeta ar roku un ķērās pie sarkanajām uzkodām.

Timēr otrs Cilvēks no Rajona (var būt šifrēts arī zem nosaukuma Centra Meitene) izpildīja sarkanās jogas vingrojumus un gandrīz vai saplūda ar vakariņu šķīvīšiem un kūkas dekorējumu.

Lūk, šeit arī uzskatāmi sarkanā vakara ēdamie objekti:

Tomātu salsa ar čili čipsiem bija visugunīgākais tā vakara gardums. Turklāt lieliski pamodina no rīta, ja tiek servēts kā "brokastis gultā"...

Tātad, Sarkanā diena galā, uguns dedzis, karsējis, pierimis. Kas gan būtu dzīve bez kontrastiem, pretstatiem? Ja vasara tāpat jau ir karsta, tad vislabāko veldzi sniedz tieši vēsums. Un vēsums ir zilā krāsa. No krāsu teorijas viedokļa šī ir vienīgā no pamatkrāsām, kurai nav siltu toņu, Tie var savstarpējā salīdzinājumā būt siltāki vai vēsāki, bet paši par sevi vienmēr tiks iedalīti kategorijā ''aukstā krāsa''. Auksta krāsa, Zilais cerību zirgs, kas viens pats ganījās pa sapņu pļavu un saprata, ka ir aplauzies tāpat kā jau visi sapņotāji. Viņam bija jāpiepilda kaut kādas dīvainas gaidas, tādēļ bija nolemts neglābjamai vientulībai. Varbūt, ka viņš vienkārši necentās palūkoties ārpus saviem rāmjiem. Kas zina... Lai nu paliek Zilais cerību zirgs. Arī Bridžitai Džonsai reiz negāja labāk - viņa bija vientuļa, pieņēmusies svarā un viņas sapņu vīrietis viņai nepievērsa ne mazāko uzmanību. Un, ja pievērsa, tad pēc tam tāpat uzmeta. Pat tad, kad viņa satika citu, pamanījās visu salaist dēlī. Ne velti viņa izgudroja tik briesmīgi zilu zupu, kuru nācās gatavot arī man, jo tā ir vienīgā līdz šim zināmā zilā zupa, kuru var pagatavot Zilajā dienā. 

Teikšu pavisam atklāti - zilas krāsas ēdieni ir izaicinājums par tiem, kas ''dzīvo'' virtuvē. Pat, ja dabā sastopami dažādi produkti zilā krāsā, gatavošanas procesā tie kļūst vai nu pelēcīgi, vai sarkanīgi, vai kombinācijā ar citām krāsām pārvēršas par kaut ko citu. Tādēļ, lai novērstu uzmanību no zilās krāsas nepietiekamības ēdienā, Cilvēki no Rajona paši kļuva tik zili kā Cerību zirgi zilajā pļavā.

Lūk, Bridžitas Džonsas zupa visā savā krāšņumā... Pavisam godīgi - briesmīgākā zupa, kādu jelkad esmu ēdusi!!!

To vismaz kaut kā kompensēja zivtiņa ar melleņu mērci

Un kraukšķīgais deserts

It kā ar to vēl nebūtu gana. Rīta agrumā Cilvēks no Rajona pagatavoja.... zilu kafiju....

Kas par daudz, tas par skādi. Uz mākslīgās krāsvielas iepakojumiem ir norādīta deva, kuru nav ieteicams pārsniegt. Manuprāt, es to jau pārdozēju zupā, līdz ar to visu atlikušo dienu mani mocīja Zilas Cerības sagaidīt vakaru - vēlams sārtiem padebešiem vai vismaz pelēku kā vilka sāns... lai tik nebūtu ne miņas no zilās krāsas...

Tomēr veiksmīgā kārtā izdzīvojušiem pēc Zilās Cerību Dienas, Cilvēkiem no Rajona atkal uzspīdēja saule. Bija pienākusi Dzeltenā diena, kurā vajadzēja justies kā nonākušiem dzeltenā pieneņu pļavā. Visapkārt lido ziedputekšņi, dzelteni tauriņi, kukaiņi, vaboles un sazin kas... Dzeltenā krāsa virtuvē - arī tas ir mutuļojošs prieks, jo idejas birst kā no pārpilnības raga un ierobežojumu nav diez cik daudz. Vienīgā problēma Cilvēkiem no Rajona bija ar sevis noformēšanu, jo - kā izrādās - dzeltenā krāsa garderobē nebūt nav tā populārākā. Kaut arī, ja pameklē - var jau šo to atras - kam zeķes, kam rītasvārki, kam mētelis. Kā nu bija, tā iztika. Galvenais, ka dzeltens prieks uz galda un šķīvjiem.

Arī Mazais Rajona Iemītnieks nesmādēja dzelteno dienu.

Nākamā diena ienāca Oranžajā zīmē. Šeit nu nācās sastapties ar produktu neparedzamajām izmaiņām gatavošanas procesā. Citiem vārdiem sakot: ja burkāns ir oranžs, tas nenozīmē, ka burkānu zupa obligāti būs oranža. Taču jāpaslavē Cilvēki no Rajona, kas spēja šīs mazās kļūmītes kompensēt ar ļoti oranžu sevis noformēšanu pat tajos apģērba gabalos, kas plašākai publikai nebūtu rādāmi. 

It kā oranžā zupa (jo burkāni taču!!!)

"Nē, pat neceri, es neko nerādīšu" - iespītējās oranži noformētais Cilvēks no Rajona.

Un Viņš sarunāja ar lasi, ka tas pēc cepšanas saglabās oranžo krāsu

Un ''vakara nagla'' - saldētā aprikožu kūka. Recepte joprojām saglabāta, ja ir vēlme pamēģināt. Šķiet, ka pēdējie gabaliņi tika notiesāti vēl kaut kad pavēlu naktī.... jo ... nu tāds kārdinājums, ka grūti apstāties. Vizuāli varbūt nekas izcils, bet zinām jau to teicienu par vīriem un cepurēm. Šis ir tieši tāds gadījums. Neskati aprikožu kūku pēc krāsas!

Cilvēki no Rajona bija uzņēmuši daudz krāsas un Spēka. Kā jau mēs zinām no džedu bruņinieku cīņas ar Impēriju - Spēkam ir divas puses. Skaidrs, ka tumšā puse ir vilinoša. Vilinoša un izaicinoša. Arī Cilvēki no Rajona nolēma izmēģināt, kāda tad īsti ir Spēka tumšā puse. Iespējas nebūt ne daudz.. līdzīgi kā ar zilo krāsu. Turklāt iespēju loks krasi samazinājās, jo Rajona tumšajās spēlītēs iesaistījās arī bērni, kuriem olīvas vai melnos ikrus tāpat vien neiebarosi...

Tomēr džedu bruņinieki Dārta Veidera vadībā paveica neiespējamo - pagatavoja daudz ļauno suši ar spēka končiņām.

Izskatās, ka Ļaunums ir uzvarējis... vai varbūt Ļaunums ir uzvarēts???

Jebkurā gadījumā ļaunie suši bija briesmīgi garšīgi, bet vasabi ļauni koda mēlē. Nelietīgās home-made Bounty končiņas bija ļaunprātīgi pielipušas pie šķīvja, kas apgrūtināja to ''noņemšanu no trases''. 

Šis bija ieskats dažos krāsainās vasaras fragmentos. Vēl dažas krāsu pieturas piesātinātā grafika dēļ netika īstenotas, bet noteikti pienāks laiks arī tām. Tagad gan laiks doties tālāk, uzņemt ātrumu un traukties pretī Zaļajai ekodienai, Baltajai bezrobežu dienai un Brūni kraukšķīgajai noskaņai kaut kad vēlāk rudenī.

Viss ir šajā sētas pusē

Jā, mans zāliens ir gana lekns un zaļš. Pat necentīšos bāzt degunu pāri žogam, lai pārliecinātos, vai kaimiņam tas nav sazēlis kuplāks un biezāks. Manā zālienā lēnām rāpo mazas, spīdīgas vabolītes, tajā slaistās kaķi, ielēkšo pa sunim. Tas veldzē mani, kad karstā bezvēja dienā atguļos tajā, lai paraudzītos zilajā debesjumā. Un, ziniet, arī saule ir visspožākā tieši šodien, un debesu zilgme iedvesmo vēl vairāk nekā vakar. Guļot savā viszaļākajā zālienā un veroties visskaistākajā saulē un košākajās debesīs, es saprotu – apjaušu ar visu savu esības vieglumu – man pietiek tā, kas ir.

Piedošana

Piedošana man ir kā svētdienas rīti, pūpolu ieskauts mākoņu fragments, uz kuru nolūkojos, atguļoties zem kārklu krūma uz vēsās, pavasara nenoskūpstītās zemes. Piedošana ir gluži kā jūra – te bangojoši neganta, te rāma kā sudraba spogulis. Ne reliģijas, ne otra prasību vadīti mēs nespēsim piedot no visas sirds. Piedošana ir krustceles, kurās cilvēks izvēlas citādu dzīvi. Ja izvēlas... Sirdsbalss runā skaļi; tā runā domās, sajūtās, nejaušos vārdos, kas izsprūk pāri lūpām kā izbiedēta meža pīle no dumbrāja. Piedošana nav nejauša. Ne miers, ne mirkļa eiforija nav tās, kas spēj cilvēku novest šajā stāvoklī, kas ir tikai gara, akmeņaina un ērkšķu pilna ceļa sākums. Mīņājoties un ļaujoties šaubām sevi šaustīt, cilvēks vēl nav izlēmis mainīt savu dzīvi un to, kā turpmāk veidos attiecības ar citiem. 

Cik daudz kādā virzienā neaizmestu akmeņu, neizkliegtu aizvainojuma vārdu un neizraudātu asaru sagūluši cilvēka noietajā ceļā? Cik daudz traktoru un buldozeru vajadzēs iedarbināt, lai šo nastu aizslaucītu mēslainē? Jo akmeņi paliek un, tos ieraugot, roka it kā neviļus sniedzas pēc tiem, ar acīm meklējot tuvāko mērķi, kurp tos raidīt. Un tad atkal – piedošana, kas kā silta elpa spēj dziedēt jebko.