Piedošana man ir kā svētdienas rīti, pūpolu
ieskauts mākoņu fragments, uz kuru nolūkojos, atguļoties zem kārklu krūma uz
vēsās, pavasara nenoskūpstītās zemes. Piedošana ir gluži kā jūra – te bangojoši
neganta, te rāma kā sudraba spogulis. Ne reliģijas, ne otra prasību vadīti mēs
nespēsim piedot no visas sirds. Piedošana ir krustceles, kurās cilvēks izvēlas
citādu dzīvi. Ja izvēlas... Sirdsbalss runā skaļi; tā runā domās, sajūtās,
nejaušos vārdos, kas izsprūk pāri lūpām kā izbiedēta meža pīle no dumbrāja.
Piedošana nav nejauša. Ne miers, ne mirkļa eiforija nav tās, kas spēj cilvēku
novest šajā stāvoklī, kas ir tikai gara, akmeņaina un ērkšķu pilna ceļa sākums.
Mīņājoties un ļaujoties šaubām sevi šaustīt, cilvēks vēl nav izlēmis mainīt
savu dzīvi un to, kā turpmāk veidos attiecības ar citiem.
Cik daudz kādā virzienā neaizmestu akmeņu,
neizkliegtu aizvainojuma vārdu un neizraudātu asaru sagūluši cilvēka noietajā
ceļā? Cik daudz traktoru un buldozeru vajadzēs iedarbināt, lai šo nastu
aizslaucītu mēslainē? Jo akmeņi paliek un, tos ieraugot, roka it kā neviļus
sniedzas pēc tiem, ar acīm meklējot tuvāko mērķi, kurp tos raidīt. Un tad atkal
– piedošana, kas kā silta elpa spēj dziedēt jebko.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru