Zikurāta stāsti: Viņa versija

Dažkārt, bet gana mānīgi, sirdsmiers iestājas tad, ja tiek atrasts vainīgais. Vienalga, vai tas palīdz kaut ko risināt, vai sasniegt iecerētos plānus, vai vienkārši – vainīgā atrašana ir sava ego apmierināšana.

Tad nu svinīgi paziņoju – pie šīs ekspedīcijas vainīgs ir ČBK.

Simtu gadu Rajona Cilvēks un Centra Meitene būtu traukušies cauri „Nākotnei” (pagātnē kolhozam), lai sasniegtu Zikurātu. Bet nē... pēc veiksmīgās ČBK ekspedīcijas, noteikti vajadzēja tikpat cienīgu un svarīgu notikumu.

(Vikipēdija - Zikurāts (babiloniešu ziqqurrat) bija kulta celtne senajā Mezopotāmijā, babiloniešu templis (parasti pakāpienveidīgas piramīdas formā). Zikurātu virsotnē atradās dievu nams jeb templis)

un Notikums notika 31. augustā. Viss sākās kā bērnībā ar auzu pārslu biezputru, pēc kuras Rajona cilvēks ķērās pie lielākām rotaļlietām. Jo sasniegt Zikurātu ir iespējams tik ar kosmiski cienīgiem  instrumentiem. Šoreiz par kosmosa kuģi kalpoja elegants Alfa-Romeo Spider. Un lai svaigais gaiss kārtīgi izvēdinātu pilsētas vidē pieelpotās plaušas, Spider tika noņemts jumts. Vējš matos (kam ir mati), kosmoss līdz ceļiem un aidaaaa....uz vienīgo Latvju Zikurātu.

Kā jau visas ekspedīcijas, arī šī sākās ļoti laicīgi, tika izvēlēts visīsākais ceļš un par tumši zilajām debesīm gribējās tik smiet – vai tad lietus var apturēt vēju!? Ilgi nebija jāgaida, Jelgavas pusē lietus pasmējās par Cilvēkiem, kuriem plaušās bija sadzīts gana daudz svaiguma. Cilvēki ielika lepnumu bardačokā un uzlika Jumtu, tādā veidā iekļaudamies pilsētas automašīnu sabiedrībā. Un, vai ar lepnumu bardačokā, bet siltumu kājās, Cilvēki jutās slikti? Nē – Cilvēki jutās lieliski! Ceļš turpinājās!

Vienkāršais Rajona cilvēks par savu ceļa biedreni bija izvēlējies cacainu Centra Meiteni, kurai nesasniedzot ne pusceļu, pēkšņi vairs nepiestāvēja svārki – tie bija par smagu, par biezu, par neērtu un galīgi neatbilda Lauku modei. Tāpēc Rajona cilvēks nolēma rīkoties atbilstoši Lauka apstākļiem. Lai glābtu ekspedīciju, vienīgā izeja bija Country Shopping. Pēc dažiem vairāk vai mazāk (ne)veiksmīgiem līkumiem tika atrasts vietējā mēroga cienīgs Shopping centrs ar svaigi Brandotiem apģērbu gabaliem. Nepagāja ne stunda un Centra meitene bija nomaskējusies atbilstoši ekspedīcijas būtībai un pilnībā iekļāvās Latvijas Valsts mežu ainavās un pļavās. Nezinu, ko teica meža zvēri, pūces un skudras, bet Rajona Cilvēkam jaunais Meža meitenes tēls patika, kas nelielā meža ielokā, kur cilvēki mūžībā dus, tika digitāli iemūžināts.

Pēc dažiem vējainiem mirkļiem....Zikurāts bija sasniegts. Cilvēki gan vēl bija tik nojausmās par to, kas Viņus sagaida.

Pirms tam Cilvēkiem nācās vest pārrunas ar Zikurāta pārvaldnieci, kura pilnīgi noteikti zināja, ka tālākais ceļš mums ir jāturpina ar vējaino Spider. Kārdinājums turpināt baudīt vēju matos bija gana liels... galu galā Māte daba kombinācijā ar Spider iedvesmoja rīcībai traukties un turpināt kustību ierastajā virzienā... pēc iespējas ātrāk noķert visas iespējamās pasaulīgās baudas.

Par lielu izbrīnu Pārvaldniecei mēs nolēmām iet citu ceļu – mierīgo kāju ceļu. Nodrošinājušies ar ceļa maizi, kristāla glāzēm un vīnu, mēs iegājām Mežā. (turpmāk vairs nepieminēšu kristāla glāzes un vīna klātesamību – jo kā izrādās ir ļoti daudzas vietas un situācijas, kur nav vajadzības pēc ārīgiem dopingiem, lai justos kā Mežā).

Varu tikai brīnīties par to, par ko citi cilvēki brīnās, apbrīno, priecājas un iedvesmojas. Mežā bija Nekas. Mežā bija Viss. Un tas ir Tas Lielais Dzīves Noslēpums (Uzdevums) – atrast Visu tur, kur nekā Nav. Meža taciņas, koki un akmeņi...vai ar to pietiek, lai cilvēkos rastos vēlme ieiet Mežā? Ja pieliekam klāt sajūtas, stāstus un vēsturi, tad atbilde ir – Jā, pilnībā pietiek! Cilvēki bija nokļuvuši sajūtu Mežā un, pateicoties ceļvedī lasītajiem tekstiem, sajūtas vairojās, savstarpēji sarunājās, izteica viedokļus un smējās.  

Ak, jā....stāsts ir par Zikurātu, kurš patiesībā ir tikai sajūta. Zikurāta nav. Cilvēki radīja paši savu Zikurātu ar vakara saules stariem, kas izspraukušies caur koku lapotnēm, kādu pusstundu apspīdēja līdzpaņemtos baklažānus; par sēni, kuru neviens tūrists vairāku nedēļu garumā nav uzdrīkstējies nolauzt; par idejām, kas kā lavīna apbēra Cilvēku prātus; par mieru bez „Miera” (pēdējā frāze ir saprotama tikai zinātājiem).

 Zikurāts iedeva Cilvēkiem „ceļazīmi” (domāts kā iedvesma)! Cilvēki jutās lieliski! Ceļš turpinājās!

Cilvēki savā ceļā atrada ļoooti daudz akmeņu (tāpat kā dzīvē) un šie akmeņi radīja daudz dažādu domu un emociju – bija gan prieks un smiekli, gan neziņa un neizpratne, bija gan interese, gan vienaldzība, bija vēlme apsēsties un izbaudīt, bija vajadzība traukties tālāk, bija gan piedzīvojumi, gan vienmulīga pārvietošanās...visi šie akmeņi bija cilvēka „vulgaris” dzīves atspulgs... tikai, lai ieraudzītu šo atspulgu, tam cilvēkam „vulgaris” ir pašam jāiet un jāsameklē savu dzīves atspulgu... lai kur un kamajā tas būtu!

Cilvēki atrada arī apbrīnojamas (pat robežojas ar neticamas) savas nesenās dzīves ainiņas – SUP laivas (kas ir pavisam cits stāsts, kam sekot šajā pašā rakstu vietnē).

Objekta pamācību rakstā nebija ietverta zēģelēšana pa jūru ar visnotaļ dīvainu laivu, kuru pat par laivu ir grūti nosaukt. Bet tas tikai apstiprina jau izteikto domu, ka katram no mums ir savs redzējums uz šķietami vienādām lietām un situācijām.

Protams, Cilvēks no Rajona  neiztika bez improvizācijas... pat nenojaušot rokās turētā līdzību ar asu priekšmetu. Pietrūkst tik melna apmetņa un Rajona cilvēkam būtu visas iespējas kļūt par vietējo baiso leģendu.

Kad vēlies, esi uzmanīgs (tas nozīmē – esi precīzs)... vēlmes vienmēr piepildās. Jāatzīst, ka vēlmju akmens bija krietni mazāks. Bildē redzamais ir kārtējais dižgars, un cilvēku attieksme pret dižgariem ir ļoti dažāda.

...iespējams Rajona Cilvēks vēlējās sasniegt kosmiskos plašumus...vai arī Rajona cilvēks drosmīgi metās cīņā ar lidojošiem gobliniem... tas nu lai paliek Cilvēka ziņā! 

Lielais Zemgales līdzenuma kalnu pārgājiens!

Rajona Cilvēkam skolā tika mācīts – Lauksaimniecību izkop Zemgalē, Zivsaimniecību attīsti Kurzemē, specifika ir atrodama Latgalē, bet Latvju kalni ir Vidzemes pārvaldībā.

Tad nu rodas jautājums – ko gan kalni dara ražīgajā Zemgales līdzenumā? Vienīgā atbilde, ko Cilvēki spēja atrast – Kalni šeit ievākušies kopš senseniem laikiem, lai veidotu sadarbību ar Akmeņiem. Un šī izveidotā savienība krietni ir samulsinājusi cilvēkus tagadnē – jo kā gan akmeņi pēkšņi ir uzradušies Meža vidū? Ko šie akmeņi vēlas mums pavēstīt? Simtu gadu lielais jautājums, uz kuru pagātnes cilvēki necentās rast atbildi. Pagātnes cilvēki izmantoja akmeņus, lai radītu sev apkārt drošību un pielūdza akmeņus. Akmeņi izmantoja pagātnes cilvēkus, lai par tiem kāds rūpētos. Kārtējā sadarbība!

Kalnā lejā... kalnā augšā... kalnā lejā... kalnā augšā... ļoti īss kalnu pārgājiena izklāsts. Pieļauju, ka daudziem saprotams un piedzīvots kaut vienu reizi mūžā, bet ja nav, tad izdariet To jau nākamajā nedēļā.

Pie ļoti īsā izklāsta it kā jau varētu apstāties, ja nebūtu ceļā gadījies skaistais Zemgales kalnu skats ar skaisto Zombijmeiteni, kurai akmeņ-ragana uzlikusi Simtu gadu lāstu „stāvēt vienā vietā” – zālītei zem skaistajam kājām nav nekādu izredžu.

Kārtējā veiksmīgā sadarbība, kurā savus spēkus apvienojuši Zemgalieši un Vidzemieši. Pirms Lāčplēsis Daugavas zemūdens valstībā devies, viņš darījis plašākai publikai nezināmu varoņdarbu – atnesis zemgaliešiem noslēpumā tīto Lielvārdes jostu. Vai nu aiz slinkuma, vai nu aiz viltus, bet slaveno jostu noslēpis „otrajā” lielākajā kalnā. Cilvēkiem domājas, ka Lāčplēsis rīkojies aiz slinkuma, bet ieguvums ir krietni lielāks par sākotnēji iecerēto. Kāpēc? Aizbrauciet un apskatiet paši! 

Cik rūpīgi Lāčplēsim izdevās noslēpt diženo jostu, ir redzams bildē, bet Mežā sajūtas ir krietni citādas.

Tālākais ceļš aizvijās uz dziednīcu – vietu, kur nevis dzied, bet gan atbrīvojas no kaitēm un iespējams no kaitīgiem ieradumiem. Pasēdi uz akmens un kaite kā ar Zilās kalna Martas roku noņemta. Jo ilgāk sēdi, jo vairāk tiek noņemts nost. Domājams, ka pārāk ilgi tomēr nevajadzētu sēdēt, jo kazi noņems par daudz un to, ko nevajag ņemt nost.

Šeitan Rajona Cilvēki sastapa cilvēkus no Steidzīgo cilts. Steidzīgo ciltī apvienojušies cilvēki, kas piedalās nerimtīgajās dzīves sacensībās, kurās vienīgie noteikumi ir: ātrāk, vairāk, iespaidīgāk. Kad Steidzīgie sasniedz objektu, viņi atķeksē savos plānotājos ierašanās laiku un vietu un steidzas uz nākamo objektu, un pēc tam atkal uz nākamo... un uz nākamo. Dienas beigās viņu dienas plānotāji ir pilni ar ķeksīšiem. Šos ķeksīšus viņi atrāda Cilts vecākajam, kurš rūpīgi (iespējams arī steidzīgi) atķeksē veikumu lielajā ķeksīšu reģistrā. Un tā dienu no dienas, nemitīgi un nerimtīgi Steidzīgie steidzas. Diemžēl viņus neviens nav informējis par Steidzīgās ķeksīšu spēles galveno noteikumu – šajā spēlē uzvarētāju nav un nemaz nevar būt. Steidzīgie sacenšas, lai zaudētu. 

Patiesībā šis ir pavisam cits stāsts, bet tā kā Steidzīgos var sastapt jebkur un jebkad, tad...viņus var sastapt jebkur un jebkad. Tā notiek.

Cilvēki jutās lieliski! Ceļš turpinājās!

Rajona Cilvēki no garā ceļa bija izslāpuši, tāpēc itin raiti devās spēcinošā avota virzienā, kas sava niecīgā izmēra dēļ nevēlējās dalīties. Rajona Cilvēkiem nācās pielietot izdomu un izveicību, lai piepildītu savu Vēlmi – remdēt slāpes (gluži kā dzīvē). Remdētajai vēlmei 2 litru pudelē bija pievienotā vērtība – duļķes – no akmeņiem tekošais ūdens ar pievienotajām vērtībām  garšoja labi. Arī tā notiek!

Zemāk redzamajā bildē Meža laipa ved uz ekspedīcijas izeju. Tajā brīdī Rajona Cilvēki vēl nenojauta, ka drīzumā viņus pārsteigs lietus no pārsteidzīgajām mākoņu pilnajām debesīm. Bet pirms tam Cilvēki paguva apmeklēt upurēšanas akmeni ar vēl saskatāmu svaigu upurēšanas mēģinājumu. Cilvēki necentās ne minēt, ne iztēloties ainiņu, kas varētu būt bijusi... jo katrs akmens šeit aicināja uz pārdomām un iztēli. Arī blakus esošā akmeņu buru laiva bij’ izdomas auglis. Rajona Cilvēks gribēja to ietvert bildē, bet pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, Rajona Cilvēks pārtrauca mēģināt. 

Nevienam nekad nav prātā ienākusi doma - mēģināt dzīvot. Mēs vienkārši dzīvojam, bet diemžēl bieži mūsu dzīvēs mēģinām darīt lietas, kuras vienkāršāk ir izdarīt bez mēģinājumiem.

Ekspedīcija vēl nav galā! Ekspedīcija vēl ir priekšā! Lietus līst un vēl kādi 3km ejami!

Cilvēki jutās lieliski! Ceļš turpinājās!