Jā, mans zāliens ir gana lekns un zaļš. Pat
necentīšos bāzt degunu pāri žogam, lai pārliecinātos, vai kaimiņam tas nav
sazēlis kuplāks un biezāks. Manā zālienā lēnām rāpo mazas, spīdīgas vabolītes,
tajā slaistās kaķi, ielēkšo pa sunim. Tas veldzē mani, kad karstā bezvēja dienā
atguļos tajā, lai paraudzītos zilajā debesjumā. Un, ziniet, arī saule ir
visspožākā tieši šodien, un debesu zilgme iedvesmo vēl vairāk nekā vakar. Guļot
savā viszaļākajā zālienā un veroties visskaistākajā saulē un košākajās debesīs,
es saprotu – apjaušu ar visu savu esības vieglumu – man pietiek tā, kas ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru