Šis ir stāsts par diviem Cilvēkiem no Rajona, kas devās meklēt kaut ko baltu un skaistu, un nokļuva Baltajā kāpā. Vispirms vienā, tad otrā. Pēc tam tapa noskaidrots, ka Latvijā ir vēl divas... un beigu beigās arī vēl viena - neparastāka. Tas ir arī stāsts par kādu citu stāstu, kur realitāte savijas ar iztēli, taču kura robežas ir grūti definējamas. Bet nu - par visu pēc kārtas.
Viss sākās kā jau daždien labākās idejas - pēkšņi un spontāni, minot pedāļus pa pieputējušām Rīgas ielām un nostūriem. Divi Cilvēki, katrs no sava Rajona, nolēma satikties un doties uz
Balto kāpu pie Lielupes. Ceļš līdz galamērķim prasīja zināmu piepūli, taču, minot pedāļus, tā mēdz gadīties. Laiks, šī netveramā dimensija, netika uzņemts, tādēļ pateikt, cik ilgi Cilvēki brauca, būs pagrūti. Ir zināms tikai tas, ka tika šķērsoti meži, mīkstām smiltīm klāti ceļi, nelieli fragmenti asfaltētu ceļu fragmenti, kas pēc meža takām šķita gludi un kvalitatīvi kā autobāņi smalkākās zemēs. Lai nokļūtu pie pašas kāpas, nācās pārsteigt arī vasarnīcas iedzīvotājus, gaužām nevainīgi šķērsojot viņu nenožogotos pagalmus, un pašās beigās arī uzdabūt gan sevi, gan velosipēdus augšup kāpā. Skats no turienes pavērās ļoti skaists, Cilvēki bija ieradušies tieši uz pašu saulrietu, kas bija iekrāsojis padebesi viegli sārtā krāsā. Lielupē, kā jau Lielupē, peldēja dažādas laiveles. Bija dzestrs un doma par karstu vannu pēc atgriešanās mājās, sildīja labāk nekā pēdējie saules stari. Cilvēki nolēma dzērienu ar E330 un E302 pataupīt vēlākam laikam, taču iestiprināšanās ar čatnija maizītēm pirms mājupceļa bija tieši tas, kas vajadzīgs. Neviens to nespēj izskaidrot, taču ir tā, ka atpakaļceļš vienmēr ir īsāks, ātrāks un vieglāks. Un Baltās kāpas ceļojums nebija nekāds izņēmums. Pēc cītīgas pedāļu mīšanas un netverama laika sprīža, tas oficiāli noslēdzās ar vienu zilumu uz vienas, un uzplēstu pušumu uz otras kājas. Ir Cilvēki, kuriem patīk kaut ko paņemt par piemiņu. Kaut vai šādā formātā. Karsta vanna. Miers.
Bija kārtējais dzestrais vakars pēc siltākas dienas, ārpus sava Rajona. Cilvēki atkal satikās, lai dodos uz Balto kāpu, tikai šoreiz -
Saulkrastos. Kad pedāļi bija iekustināti un pareizais kurss uzņemts, vairs nebija iespējams saskaitīt, cik ceļa stabu paskrēja garām vai cik daudz aizritēja netveramās laika dimensijas. Šis noteikti bija īsāks un ātrāks brauciens, kā arī piekļūšana Baltajai kāpai bija ierīkota ļoti parocīgi - dēļu celiņi, soliņš un skatu laukums pašā kāpas augšgalā. Pēc spirdzinoša malka dzēriena ar nosaukumu Saulkrastnoje, kas, visticamāk, arī satur E330 un E302 un dīvainā kārtā ir dzimis Austrālijā, Cilvēki sēdēja un baudīja saulrietu. Sīkums par odiem, dzestro vēju un nosalušām rokām. Baltajā kāpā ir spēks. Oficiāli noslēgts brauciens ar lielu zilumu uz kājas. Velosipēdu bremzes ir jāpārbauda pirms braukšanas. Suvenīrs*
Rīts. Saule. Ārā nesaprotami trokšņi - nav īsti skaidrs, vai pagalmā ālējas atkritumu izvedēji, vai arī kāds dauzās pie durvīm. Ir Baltās kāpas rīts. Cilvēki ir nolēmuši pievārēt divas vienā paņēmienā vai vismaz vienu brīvdienu ietvaros. Vispirms ir jāpamostas un tad var doties. Šī ir laiskākā no Baltās kāpas iekarošanas ekspedīcijām un savā ziņā atbilst arī pašai kāpai, kas atrodas
Plieņciemā. Turp Cilvēki dodas ar auto, bet līdzi ir paķerti arī pedāļi, ar kuriem mīties ceturtajā ekspedīcijā. Plieņciema Baltā kāpa ir lēzena un līdzinās lielai bedrei, kuru leišu tūristi kopā ar saviem šuneļiem izrakuši, lai paslēptos no vēja. Un nudien, tajā ir iespējams paslēpties. Ne tikai no vēja. Cilvēki beidzot izdomāja nomainīt formātu: iemūžināt atmiņas un iztikt bez zilumiem un pušumiem. Nevarētu teikt, ka tas pilnībā izdevās, taču vizuālais materiāls tika iegūts, neskatoties uz tehniskajām traumām.
 |
| Plieņciema Baltā kāpa |
 |
| Dodoties prom no jūras |
 |
| Noraugoties leišu atpūtniekos |
Nedaudz palaiskojošies un pabaudījuši sauli, Cilvēki no Rajona dodas pretī pēdējai ekspedīcijai. Ar nelielu pieturvietu un atpūtu pa ceļam viņi nobāzējas kempingā, uzslien telti, ietur vakariņas un izpēta tuvāko apkārtni.
 |
| Relax... |
 |
| Drosmei, sparam un garšas kārpiņu baudai |
|
|
|
|
|
 |
| Iesildīšanās pirms gaidāmā starta |
 |
| Levitācijas vingrinājumi |
 |
| Vakara rituāli |
Ekspedīcija gaidāma rīt. Kāpa būs liela, augsta, iespaidīga. Un šādas iespaidīgas vietas nevar būt bez stāstiem. Stāsti - sauciet tos par leģendām vai teikām - līdzinās pasakām, taču tajos ir kaut kas biedējoši īsts. Kā gan mēs varam zināt, kurš to izdomāja un kādēļ? Senvietās stāsts sāk dzīvot savu dzīvi un vienā brīdī saproti, ka kļūsti par par aktieri teātrī, kurš ierauj stāstā, nemaz neprasot atļauju.
Lūk, Pūrciema Baltās kāpas leģenda vēsta, ka reiz neatminamos laikos dzīvoja kāda Meitenīte. Viņa mēdza ģērbties pieklājīgi īsā kleitiņā ar zilām un rozā svītriņām, turklāt viņai patika iepīt matos sārtas lentes un uzkrāsot koši sarkanas lūpas. Viņas hobijs bija sēņošana priežu un bērzu ieskautā pļaviņā. Būdama gana moderna šiem aizvēsturiskajiem laikiem, viņa pītu groziņu vai plastmasas spainīti bija nomainījusi pret Rimi maisiņu. Sarkano, ne to, kas ar Tudiš-pīp. Ar maisiņu vienā rokā un kārtīgi uzasinātu iecienītāko nazīti otrā, Meitenīte devās gājienā pēc sēnēm uz koku ieskauto pļaviņu. Ceļš bija tāls un grūts, un Kosmoss bija paredzējis radīt vēl vienu izaicinājumu. Bija pagājis jau diezgan ilgs laiciņš un sēnes sāka ilgoties pēc Meitenītes ar aso nazīti un sarkano Rimi maisiņu. Tādēļ sēnes pasauca vienīgo ziņnesi no sava Rajona - Vāveri - un sūtīja to pie Meitenītes. Taču sēnes bija diezgan netālredzīgas un bija aizmirsušas Vāverei piekodināt, ka Meitenītei ir jānodod vēstījums par meža pļaviņu un lielo sēņu skaitu, kas Meitenīti gaida, tādēļ viss nebūt negāja tik gludi kā gribētos. Vāvere aizjoza uz pilsētu, atrada Meitenīti, nodomāja, ka viņai jau nu arī gribētos tik foršas bantes savā astes galā, un nolēma doties uz klubu un neielaisties nekādās sarunās ar Meitenīti. Meitenīte pa to laiku bija uzzinājusi, ka ogošana ir tikpat forša kā sēņu lasīšana un pār upītei atrodamas ļoti gardas oranžas ogas. Tā nu Meitenīte no rīta pamodās, sapina divas bizes, uzkrāsoja lūpas, uzvilka svītroto kleitiņu un Rimi maisiņu rokā devās upes virzienā. Pārgājusi pāri laipiņai, meitenīte noplūca dažas ogas un pārliecinājās, ka tās tik tiešām ir garšīgas. Tad nu viņa ķērās pie lasīšanas, un drīz vien sarkanais Rimi maisiņš bija jau līdz pusei pilns ar oranžajām ogām. Tās viņa bija plānojusi izbērt uz ''B&B'' avīzes, izžāvēt, saberzt pulverītī un ēst tās visu ziemu kā uztura bagātinātājus.
Ej nu saproti tās teikas un nostāstus. Vieni saka, ka tie ir šifrēts ziņojums, citi saka, ka tos izgudro no gara laika. Šajā vietā viss ir dīvains - saule riet mežā un aust jūrā. Ko gan var sagaidīt no tik ačgārnas pasaules? Cilvēki no Rajona pārliecinājās, ka leģendas dzīvo. Gan tiešā, gan ačgārnā veidā.
Ir pienācis vēls vakars un odi koda aizvien uzmācīgāk. Gaidāma silta diena un pedāļu mīšana. Ir pienācis laiks Mieram. Un Miegam. Lai tiktu pie Miera, Cilvēkam no Rajona nākas ļoti nopūlēties ar Viltīgo Korķi, kurš izliekas par ļoti viegli izvelkamu. Šķitums, maldi jeb kā teiktu hinduisti - Maija. Lietas, kas izliekas par vienkāršām, ne vienmēr tādas ir. Tāpat kā automašīnas atpakaļskata spogulī ir tuvāk, nekā izskatās. Un tāpat arī dāmas uzlaikošanas kabīnēs izskatās tievākas, nekā īstenībā ir. Lūk, Maija visā tās košumā. Pēc netverama laika posma Viņš, sadalījis korķi piecās daļās, nolauzis vienu korķuviļķi un savainojis rokas, atgriežas apmetnē. Suvenīrs. Toties kopā ar dzirkstošu Mieru.
 |
| Miers pirms Suvenīra |
Cilvēkus pamodina karsti saulesstari no debesu acs, kas iznirst iz jūras viļņiem. Ir rīts. Ir karsts. Laiks ir dzestrāks nekā iepriekšējā dienā, pūš ziemeļu vējš, un
Pūrciema Baltā kāpa aicina Cilvēkus doties ceļā. Pudelēs tiek iepildīts ūdens, līdzi paņemts uzkožamais un ceļš var sākties.
 |
| Ačgārnā vieta, kur saule aust jūrā |
 |
| Ceļam gatavs |
Patīkams brauciens gar jūras krastu ar nelielu pretvēju desmit kilometru garumā. Viļņi šalko tik relaksējoši, ka tā vien prasās aizvērt acis un aizlidot. Ik pa laikam pludmalē parādās pa šunelim... vai varbūt tās ir lielas Vāveres?
 |
| Ceļā uz Pūrciema Balto kāpu |
Joprojām bez laika atskaites Cilvēki no Rajona nonāk pie Baltās kāpas. Skaista, nudien skaista! Ir brīdis arī uzēst kaut ko veselīgu... oranžu... ogas... lielas ogas... otrpus upei. Vienu ogu, kas vairāk vai mazāk aizpilda pusi no maisiņa tomēr vedīs atpakaļ uz mājām. Vai ziemai un saberšanai pulverītī? To rādīs laiks. Pēc tam Cilvēki dodas pastaigā pa dēļu taciņu, nonāk līdz kādai pļavai, kuru ieskauj egles un arī bērzs un kur aug sēnes... Kaut kur mežā noteikti staigā viņa... Vāvere, kas nepateica Meitenītei, ka sēnes noilgojušās pēc asā nazīša...
 |
| Laiks oranžajām ogām |
Uzraksti pie informācijas stenda vēsta, ka šeit bijušas akmens laikmeta apmetnes. Taka stiepjas 900 m garumā. Izklausās, ka flora un fauna ikvienu šeit gaidīt gaida un priecē acis gan ar krāsām, gan skaņām. Erickiņu vīterošana, zīlīšu čīkstošā dziesma, dunduru uzmācīgā dūkšana un citu meža iemītnieku atdošanās barības ķēdei arī Cilvēkiem liek sajusties kā harmoniskai Pasaules daļai. Vismaz līdz brīdim, kad atdošanās barības ķēdei kļūst pārāk reāla...
Cilvēki iet meklēt Lūsiju vai vismaz Homo Erectus. Nopakaļ viņiem dodas bariņš leišu tūristu, kas tomēr pasteidzas pirmie. Jautri čalodami tie rikšo uz priekšu, taču jau pēc diviem trim pagriezieniem viņus sagaida Lūsija. Atbildīgās iestādes ziņo, ka leišu tūristu bariņš kopš tā laika vairs nav redzēts. Lūsijai tika suvenīrs.
 |
| Lūsiju meklējot |
 |
| Kā no pastkartītes - Pūrciema Baltā kāpa |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru