Krāsainā vasara

''Simtiem, simtiem krāsās laistās mūsu varavīksne...'' savulaik dziedāja Ingus Pētersons. Krāsas iedvesmo - to nevar noliegt. Mēs tās izmantojam gan, lai paustu savu emocionālo stāvokli, gan lai sevi vai citus uzmundrinātu. Ir neskaitāmas teorijas par krāsu ietekmi uz cilvēkiem, un arī daudzi stāsti, kas atklāj dažādo skatījumu uz tām. Šā gada vasara bija īpaši krāsaina un piesātināta visdažādākajās nozīmēs. Viens no iemesliem - Simtu Gadu Rajona Cilvēka ierosinājums apvienot garšas kārpiņu baudu ar estētisku performanci. Šo savā ziņā varētu uzskatīt par kārtējo ekspedīciju, tikai šoreiz - garšas pasaulē, - kurā devās Cilvēki no Rajona. Viņi izzināja daudz ko jaunu - gan to, cik daudz iespēju piedāvā sarkanā krāsa, gan zilo toņu ierobežojumus. 

Krāsas un stāsti par tiem man vienmēr asociējušies ar Imanta Ziedoņa krāsainajām pasakām. Kaut arī šoreiz performances nebija sasaistītas ar dižā mākslinieka gara darbiem, tomēr šobrīd liekas, ka dažas atsauces būtu gana piemērotas. Sarkanā pasaka vēstīja par uguni, kas, lai arī izskatās glīta un piemīlīga (Liesmiņa. Guntiņa. Ugunsmeitiņa), tomēr ir jāuzmana. Sarkanais vienmēr ir kaut kas karsts, svelmains un dinamisks. Tāpat arī ēdienu gadījumā sarkanie lielākoties ir asāki un ugunīgāki. Cilvēki no Rajona, šķiet, bija piebeiguši ugunīgo burritos, kad bija jau jāķeras klāt nākamajiem. Lūk, Cilvēks no Rajona jeb Sarkanā vakara varonis Paprikacis mēģina kā zilonis tomātu dārzā noslēpties, lai viņu nepamana. Beigu beigās jau saprata, ka maskēties nav vērts, tādēļ atmeta ar roku un ķērās pie sarkanajām uzkodām.

Timēr otrs Cilvēks no Rajona (var būt šifrēts arī zem nosaukuma Centra Meitene) izpildīja sarkanās jogas vingrojumus un gandrīz vai saplūda ar vakariņu šķīvīšiem un kūkas dekorējumu.

Lūk, šeit arī uzskatāmi sarkanā vakara ēdamie objekti:

Tomātu salsa ar čili čipsiem bija visugunīgākais tā vakara gardums. Turklāt lieliski pamodina no rīta, ja tiek servēts kā "brokastis gultā"...

Tātad, Sarkanā diena galā, uguns dedzis, karsējis, pierimis. Kas gan būtu dzīve bez kontrastiem, pretstatiem? Ja vasara tāpat jau ir karsta, tad vislabāko veldzi sniedz tieši vēsums. Un vēsums ir zilā krāsa. No krāsu teorijas viedokļa šī ir vienīgā no pamatkrāsām, kurai nav siltu toņu, Tie var savstarpējā salīdzinājumā būt siltāki vai vēsāki, bet paši par sevi vienmēr tiks iedalīti kategorijā ''aukstā krāsa''. Auksta krāsa, Zilais cerību zirgs, kas viens pats ganījās pa sapņu pļavu un saprata, ka ir aplauzies tāpat kā jau visi sapņotāji. Viņam bija jāpiepilda kaut kādas dīvainas gaidas, tādēļ bija nolemts neglābjamai vientulībai. Varbūt, ka viņš vienkārši necentās palūkoties ārpus saviem rāmjiem. Kas zina... Lai nu paliek Zilais cerību zirgs. Arī Bridžitai Džonsai reiz negāja labāk - viņa bija vientuļa, pieņēmusies svarā un viņas sapņu vīrietis viņai nepievērsa ne mazāko uzmanību. Un, ja pievērsa, tad pēc tam tāpat uzmeta. Pat tad, kad viņa satika citu, pamanījās visu salaist dēlī. Ne velti viņa izgudroja tik briesmīgi zilu zupu, kuru nācās gatavot arī man, jo tā ir vienīgā līdz šim zināmā zilā zupa, kuru var pagatavot Zilajā dienā. 

Teikšu pavisam atklāti - zilas krāsas ēdieni ir izaicinājums par tiem, kas ''dzīvo'' virtuvē. Pat, ja dabā sastopami dažādi produkti zilā krāsā, gatavošanas procesā tie kļūst vai nu pelēcīgi, vai sarkanīgi, vai kombinācijā ar citām krāsām pārvēršas par kaut ko citu. Tādēļ, lai novērstu uzmanību no zilās krāsas nepietiekamības ēdienā, Cilvēki no Rajona paši kļuva tik zili kā Cerību zirgi zilajā pļavā.

Lūk, Bridžitas Džonsas zupa visā savā krāšņumā... Pavisam godīgi - briesmīgākā zupa, kādu jelkad esmu ēdusi!!!

To vismaz kaut kā kompensēja zivtiņa ar melleņu mērci

Un kraukšķīgais deserts

It kā ar to vēl nebūtu gana. Rīta agrumā Cilvēks no Rajona pagatavoja.... zilu kafiju....

Kas par daudz, tas par skādi. Uz mākslīgās krāsvielas iepakojumiem ir norādīta deva, kuru nav ieteicams pārsniegt. Manuprāt, es to jau pārdozēju zupā, līdz ar to visu atlikušo dienu mani mocīja Zilas Cerības sagaidīt vakaru - vēlams sārtiem padebešiem vai vismaz pelēku kā vilka sāns... lai tik nebūtu ne miņas no zilās krāsas...

Tomēr veiksmīgā kārtā izdzīvojušiem pēc Zilās Cerību Dienas, Cilvēkiem no Rajona atkal uzspīdēja saule. Bija pienākusi Dzeltenā diena, kurā vajadzēja justies kā nonākušiem dzeltenā pieneņu pļavā. Visapkārt lido ziedputekšņi, dzelteni tauriņi, kukaiņi, vaboles un sazin kas... Dzeltenā krāsa virtuvē - arī tas ir mutuļojošs prieks, jo idejas birst kā no pārpilnības raga un ierobežojumu nav diez cik daudz. Vienīgā problēma Cilvēkiem no Rajona bija ar sevis noformēšanu, jo - kā izrādās - dzeltenā krāsa garderobē nebūt nav tā populārākā. Kaut arī, ja pameklē - var jau šo to atras - kam zeķes, kam rītasvārki, kam mētelis. Kā nu bija, tā iztika. Galvenais, ka dzeltens prieks uz galda un šķīvjiem.

Arī Mazais Rajona Iemītnieks nesmādēja dzelteno dienu.

Nākamā diena ienāca Oranžajā zīmē. Šeit nu nācās sastapties ar produktu neparedzamajām izmaiņām gatavošanas procesā. Citiem vārdiem sakot: ja burkāns ir oranžs, tas nenozīmē, ka burkānu zupa obligāti būs oranža. Taču jāpaslavē Cilvēki no Rajona, kas spēja šīs mazās kļūmītes kompensēt ar ļoti oranžu sevis noformēšanu pat tajos apģērba gabalos, kas plašākai publikai nebūtu rādāmi. 

It kā oranžā zupa (jo burkāni taču!!!)

"Nē, pat neceri, es neko nerādīšu" - iespītējās oranži noformētais Cilvēks no Rajona.

Un Viņš sarunāja ar lasi, ka tas pēc cepšanas saglabās oranžo krāsu

Un ''vakara nagla'' - saldētā aprikožu kūka. Recepte joprojām saglabāta, ja ir vēlme pamēģināt. Šķiet, ka pēdējie gabaliņi tika notiesāti vēl kaut kad pavēlu naktī.... jo ... nu tāds kārdinājums, ka grūti apstāties. Vizuāli varbūt nekas izcils, bet zinām jau to teicienu par vīriem un cepurēm. Šis ir tieši tāds gadījums. Neskati aprikožu kūku pēc krāsas!

Cilvēki no Rajona bija uzņēmuši daudz krāsas un Spēka. Kā jau mēs zinām no džedu bruņinieku cīņas ar Impēriju - Spēkam ir divas puses. Skaidrs, ka tumšā puse ir vilinoša. Vilinoša un izaicinoša. Arī Cilvēki no Rajona nolēma izmēģināt, kāda tad īsti ir Spēka tumšā puse. Iespējas nebūt ne daudz.. līdzīgi kā ar zilo krāsu. Turklāt iespēju loks krasi samazinājās, jo Rajona tumšajās spēlītēs iesaistījās arī bērni, kuriem olīvas vai melnos ikrus tāpat vien neiebarosi...

Tomēr džedu bruņinieki Dārta Veidera vadībā paveica neiespējamo - pagatavoja daudz ļauno suši ar spēka končiņām.

Izskatās, ka Ļaunums ir uzvarējis... vai varbūt Ļaunums ir uzvarēts???

Jebkurā gadījumā ļaunie suši bija briesmīgi garšīgi, bet vasabi ļauni koda mēlē. Nelietīgās home-made Bounty končiņas bija ļaunprātīgi pielipušas pie šķīvja, kas apgrūtināja to ''noņemšanu no trases''. 

Šis bija ieskats dažos krāsainās vasaras fragmentos. Vēl dažas krāsu pieturas piesātinātā grafika dēļ netika īstenotas, bet noteikti pienāks laiks arī tām. Tagad gan laiks doties tālāk, uzņemt ātrumu un traukties pretī Zaļajai ekodienai, Baltajai bezrobežu dienai un Brūni kraukšķīgajai noskaņai kaut kad vēlāk rudenī.