Viss ir šajā sētas pusē

Jā, mans zāliens ir gana lekns un zaļš. Pat necentīšos bāzt degunu pāri žogam, lai pārliecinātos, vai kaimiņam tas nav sazēlis kuplāks un biezāks. Manā zālienā lēnām rāpo mazas, spīdīgas vabolītes, tajā slaistās kaķi, ielēkšo pa sunim. Tas veldzē mani, kad karstā bezvēja dienā atguļos tajā, lai paraudzītos zilajā debesjumā. Un, ziniet, arī saule ir visspožākā tieši šodien, un debesu zilgme iedvesmo vēl vairāk nekā vakar. Guļot savā viszaļākajā zālienā un veroties visskaistākajā saulē un košākajās debesīs, es saprotu – apjaušu ar visu savu esības vieglumu – man pietiek tā, kas ir.

Piedošana

Piedošana man ir kā svētdienas rīti, pūpolu ieskauts mākoņu fragments, uz kuru nolūkojos, atguļoties zem kārklu krūma uz vēsās, pavasara nenoskūpstītās zemes. Piedošana ir gluži kā jūra – te bangojoši neganta, te rāma kā sudraba spogulis. Ne reliģijas, ne otra prasību vadīti mēs nespēsim piedot no visas sirds. Piedošana ir krustceles, kurās cilvēks izvēlas citādu dzīvi. Ja izvēlas... Sirdsbalss runā skaļi; tā runā domās, sajūtās, nejaušos vārdos, kas izsprūk pāri lūpām kā izbiedēta meža pīle no dumbrāja. Piedošana nav nejauša. Ne miers, ne mirkļa eiforija nav tās, kas spēj cilvēku novest šajā stāvoklī, kas ir tikai gara, akmeņaina un ērkšķu pilna ceļa sākums. Mīņājoties un ļaujoties šaubām sevi šaustīt, cilvēks vēl nav izlēmis mainīt savu dzīvi un to, kā turpmāk veidos attiecības ar citiem. 

Cik daudz kādā virzienā neaizmestu akmeņu, neizkliegtu aizvainojuma vārdu un neizraudātu asaru sagūluši cilvēka noietajā ceļā? Cik daudz traktoru un buldozeru vajadzēs iedarbināt, lai šo nastu aizslaucītu mēslainē? Jo akmeņi paliek un, tos ieraugot, roka it kā neviļus sniedzas pēc tiem, ar acīm meklējot tuvāko mērķi, kurp tos raidīt. Un tad atkal – piedošana, kas kā silta elpa spēj dziedēt jebko.