Šamanvilla

Reiz bija telpa, kas tika nodēvēta par Šamanvillu. Tajā bija krāsns, kas sildīja, sienas, kas deva patvērumu no vēja, vārna, kas staigāja pa jumtu un brīžiem sacēla kņadu, dzeltena korella būrī, kurai laiku pa laikam tika dots mirklis brīvības. Tā bija telpa, kas bija piedzīvojusi tik daudz soļu un vārdu. Tā bija telpa, kas arī vairs nebūdama manas mājas fiziskā nozīmē, tomēr turpina dzīvot kā manas iekšējās pasaules projekcija gan manās, gan to cilvēku domās un atmiņās, kas tajā pabija. Šamanvilla ir daļa manas pagātnes un spilgts mirklis manā tagadnē. Šamanvilla ir mana pasaule, kas ir pastāvējusi pagātnē, turpina eksistēt tieši šajā brīdī, un izpleš savas saknes arī nākotnes netveramajās aprisēs. Un telpa ir tikai neliels simbols Šamanvillas eksistencei.