Septiņi miljardi

Šodien piedzima septiņmiljardais pasaules iedzīvotājs - kāda meitenīte Āzijā. Šim notikumam par godu vairākās valstīs tiek rīkotas svinības. Šo faktu noteikti nesvin radikālās ekofilosofijas piekritēji. Arī es, kaut arī par ļoti izteiktu radikāli sevi neuzskatu. Tomēr... esmu par to, ka cilvēku skaits pasaulē būtu regulējams un vēlams ar racionālas plānošanas palīdzību nevis dabas katastrofām vai abortiem. Kamēr mēs Latvijā raudam par iznīkstošo nāciju, Āzijā un Āfrikā bērni dzimst daudz vairāk nekā zeme spēj panest. Un pie visa vainīga ir reliģija, kas nepieļauj kontracepcijas lietošanu un vietām arī trūkums, kas neļauj iegādāties kontracepcijas līdzekļus. It kā nomirt bada nāvē vai nabadzības un netīrības izraisītu slimību rezultātā būtu kas cēlāks un Dievam tīkamāks. Patiesībā šī ziņa par septiņmiljardo iedzīvotāju lika aizdomāties par cilvēku masveida neprātu. Mēs tik ļoti tiecamies izdzīvot un turpināties caur saviem bērniem, ka nepadomājam, kādu dzīves kvalitāti viņiem novēlam. Nenoliedzami ir cilvēki, kuri patiešām sapņo par kuplu ģimeni un trīsdesmit mazbērniem, taču tas ne tuvu nav īstais iemesls, kādēļ tik daudzām sievietēm dzimst tik daudz bērnu, cik viņas savā produktīvajā vecumā spēj piedzemdēt. Es patiešām gaidu to brīdi, kad pasaule tiks atsvabināta no neprātīgas reliģijas, kas iegalvo cilvēka pārākumu pār dzīvo radību un šo planētu, kas galu galā noved pie vīrusveidīgas vairošanās un dzīves vides noplicināšanas un no tās izrietošām stihiskām nelaimēm, epidēmijām, kariem un citām dabiskām vai mākslīgām katastrofām. Kad cilvēki iepazītu dzīvotprieku plašākā nozīmē - saskaņā ar dabu, ar pārējām dzīvajām būtnēm, ar citiem cilvēkiem, mūsu planētu un plašāku Visumu - tad cilvēce iespējams izvairītos no izmiršanas. Taču pašlaik mēs esam muļķa lomā - zāģējam to zaru, uz kura sēžam. Kamēr mūsu acis būs aizmiglotas ar patēriņa ideoloģiju un reliģijas neprātu, cilvēks turpinās iet pretim savai iznīcībai. Es izvēlētos svinēt šo otro, nevis faktu par septiņmiljardo Zemes iedzīvotāju, jo pašreizējā neprāta stāvoklī cilvēce nav nedz konstruktīva, nedz kaut ko labu nesoša kopējai ekosistēmai. Kaut arī daudz ir dzirdēts par 21. gadsimtu kā Apskaidrības laikmetu un cilvēces apziņas pārveidošanos, pagaidām nekas par to neliecina. Visapkārt vien balināti zobi, jaunākie zīmoli, dārgi auto un to ēnā sēž cilvēki bez darba un mājām, bez siltas vai jebkādas pārtikas un cerības nodzīvot šo dzīvi laimīgi.

Šamanvilla

Reiz bija telpa, kas tika nodēvēta par Šamanvillu. Tajā bija krāsns, kas sildīja, sienas, kas deva patvērumu no vēja, vārna, kas staigāja pa jumtu un brīžiem sacēla kņadu, dzeltena korella būrī, kurai laiku pa laikam tika dots mirklis brīvības. Tā bija telpa, kas bija piedzīvojusi tik daudz soļu un vārdu. Tā bija telpa, kas arī vairs nebūdama manas mājas fiziskā nozīmē, tomēr turpina dzīvot kā manas iekšējās pasaules projekcija gan manās, gan to cilvēku domās un atmiņās, kas tajā pabija. Šamanvilla ir daļa manas pagātnes un spilgts mirklis manā tagadnē. Šamanvilla ir mana pasaule, kas ir pastāvējusi pagātnē, turpina eksistēt tieši šajā brīdī, un izpleš savas saknes arī nākotnes netveramajās aprisēs. Un telpa ir tikai neliels simbols Šamanvillas eksistencei.