Mēs nevaram atrisināt problēmu, izmantojot to domāšanas modeli, kas radīja šo problēmu - to teicis Einšteins. Šo domu šodien dzirdēju gandrīz no ikviena, kurš uzstājās pasākumā ar nosaukumu ''Birthday - Earthday'', kas būtībā ir dzimšanas dienas svinības eko lauksaimniecības, vides inženierijas ekspertam ļoti plašā mērogā un visradošākajam starpdisciplināro ideju ģeneratoram, Jenam Sotam, ko man ir bijis tas gods pazīt. Tomēr pasākumam būtībā ir maz saistības ar svinībām kā tās ierasts uztvert. Šeit vienkopus sapulcējušies patiešām diži prāti (un es visā pazemībā nelieku sevi ne tuvu viņiem - vien apbrīnā klausos, tveru katru vārdu un elpas vilcienu, lai mācītos un pārorganizētu savu domāšanu, prioritātes, dzīves mērķus), kuri stāsta par sasniegto, nākotnes iecerēm, dižiem izaicinājumiem visas cilvēces labā. Šo divu dienu pieredzi es varētu metaforiski apzīmēt kā Tomasa Kūna formulēto ''paradigmu maiņu'', respektīvi, kad pēkšņi uz notiekošo (= problēmu/iespējām/izaicinājumiem) paraugies no pavisam citas perspektīvas. Jā, būtībā tas pats par ko runā Einšteins. Pēkšņi pavisam spilgti saprotu, sajūtu, apjaušu, ka viss līdz šim darītais, sasniegtais, visi cilvēki, kas ienākuši un izgājuši no manas dzīves, visas skolas un gudrības/muļķības, kas apgūtas, visas izvēles, kas izdarītas ir bijušas jēgpilnas un atvedušas mani tur, kur esmu (un pēdējā laikā dzīve man ar šādām sajūtām lutina aizvien biežāk. Vai gan tā nav skaidra zīme, ka esmu īstajā vietā un īstajā laikā?). Un es esmu soļa attālumā no īssavienojuma. Tas informācijas daudzums, kas šobrīd cirkulē manās smadzēnēs, radot ļoti sarežģītu un holistisku sistēmu, laikam nav izsakāms pat ar vissarežģītākajām formulām. Esmu visskaistākajā no filozofiskajiem stāvokļiem - apjukumā. Ir tik daudz ''kāpēc'', uz kuriem atbildes vēl jāmeklē. Ir tik daudz entuziasma vēl vairāk pievērsties tam, kas šķiet jēgpilns. Būtībā to var izteikt šādi: rīkoties nepareizi ir tikpat slikti, kā nerīkoties pareizi (respektīvi, būt pasīviem). Jautājums - kā šajā haosā noteikt īsto virzienu, kurā doties? Tik daudz jaunu ideju (tonnām... nudien tonnām) un impulsu. Jautājums par praktisko izpildi, nebaidoties no šķēršļiem. Es zinu, ka tas prasīs laiku. Labas idejas vienmēr prasa zināmu apdomību, sastrukturējot secību, ko un kā darīt. Bet tas viss būs. Arī īstajā vietā un īstajā laikā.
Viena no interesantākajām sarunām bija ar Maiklu Sotu, kurš jau 15 gadus meklē atbildi uz jautājumu - kas vieniem cilvēkiem ļauj skatīt pasauli kopumā, darboties produktīvi, taču citiem iznīcināt gan savu apkārtējo vidi, gan - galu galā - sevi pašu? Atbildes ir pārsteidzošas; ļoti lielu soli tuvāk šai izpratnei ir panākuši jaunākie pētījumi neirofizioloģijā. Viss būtībā sākas emocionāli intuitīvā līmenī, kas izaug no bērna un mātes saskarsmes pirmajiem brīžiem. Vēlāk daudz kas saslēdzās kopā ar man tuvo Fēliksa Gvatari subjektīvo ekoloģiju... Vārdu sakot - tik daudz iedvesmas reti kur var smelties tik lielos apjomos. Kad cilvēki paceļas pāri ikdienišķajām sarunām un sāk runāt par idejām, kas sniedzas daudz tālāk par ''egoloģiju'', nonākot līdz ''ekoloģijas'' līmenim, mani tas neatstāj vienaldzīgu. Ir ļoti svētīgi ik pa brīžam izpeldēt aiz ierastās ikdienas robežām un palūkoties uz pasauli, sabiedrību, tās izaicinājumiem no šāda skatupunkta.
