Gvatemala, Kurdistāna, Šrilanka un Butāna

Tā nu sanācis, ka intensīvu darbu dēļ, nav bijis laika pastāstīt par mūsu garšīgajiem ceļojumiem virtuvē. Tagad nu ķeros klāt, sāku skaitīt, un sanāk, ka esam bijušas vairākās Austrumu valstīs - Kurdistānā, Šrilankā un Butānā, kā arī aizšāvām līdz Dienvidamerikai uz Gvatemalu.

Jāatzīst, ka pieredze ir interesanta un viena otra recepte patiešām ir iekļuvusi manu favorītu lokā un tiek iekļauta arī ikdienas uzkodās un pamatēdienos, kad nekas jauns nenāk prātā.

Bet tagad - par visu pēc kārtas.

Kaut arī Kurdistāna nav oficiāla valsts, par godu savai bērnības dienu draudzenei, kas tajā dzīvo tagad, nolēmu, ka šim autonomajam apgabalam noteikti pienākas iespēja izpētīt tā virtuvi. Un internetā izrādījās pietiekami daudz informācijas un plašas iespējas piemeklēt no katra ēdiena veida. Savā ziņā daudz kas līdzīgs Turcijas virtuvei, bet tā jau tas notiek - kaimiņzemes vienmēr dala kaut kādas kopīgas ietekmes un tradīcijas.

Kopumā, šķiet, ka patika visiem eksperimentā iesaistītajiem.

Vakaru iesākām ar vistas zupu kurdu gaumē ar nosaukumu Dowjic.

Principā zupa kā zupa, taču interesantais moments - beigās buljonam pievieno ar balto jogurtu sakultu olu, kas veido īpatnēju garšu. Kaut arī esmu veģetāriete, es tomēr nogaršoju šo virumu un man tas šķita pat ļoti garšīgs (tas tā kā būtu mājiens, ka šo recepti ir vērts izmēģināt)

Dowjic recepte:

200 g vistas krūtiņas

1 litrs vistas buljona

6-8 ēdamkarotes nevārītu rīsu

1,5 citrona sula
1 ola

1/2 krūze baltā jogurta

1/2 tējkarotes sāls

smalki sakapāti pētersīļi

Pannā apcep vistas gaļu. Liek katlā, pievieno citrona sulu un buljonu, uzvāra. Izņem vistas gaļu un noloba no kauliem. Buljonam pievieno rīsus. Sakuļ jogurtu un olu, pievieno puskrūzi buljona, sakuļ. Šo maisījumu lej buljonā, kārtīgi samaisa. Pievieno sāli un no kauliem atdalīto gaļu, uzvāra. Pasniedz siltu, pārkaisītu ar pētersīļiem.

Kā otro ēdienu pasniedzu bulgura plovu, kas arī bija ļoti garšīgs un to iespējams uz ātru roku pagatavot, kad aptrūkstas idejas.

Bulgura plovs kurdu gaumē

• 1 ēdamkarote olīveļļa
• 2 sīpolloki
• 1/2 krūze sakapātas sarkanās paprikas
• 1 liels tomāts
• 1/2 krūze svaigas bazilika lapas
• 1 krūze bulgura
• 2.5 krūzes vistas buljona (es liku ekoloģisko dārzeņu buljona kubiņu)
• 2.5 krūzes ūdens
• 1/2 tējkarotes sāls  

Lielā pannā uzkarsē eļļu un pievieno sīpollokus, papriku un cep uz vidējas liesmas, maisot apmēram minūti. Pievieno tomātu un bazilika lapas, turpina cept un maisīt vēl 2 minūtes. Pievieno bulguru un kārtīgi samaisa. Pielej verdošu buljonu, pievieno sāli un samaisa. Uzvāra un turpina vārīt uz lēnas liesmas apmēram 15 minūtes. Noņem vāku un ļauj iztvaikot atlikušajam šķidrumam.

Ļoti garšīgi kopā ar olīvu asorti un pildītajiem pikantajiem pipariņiem.

Saldajā ēdienā bija kaut kādi cepumiem līdzīgi pīrādziņi... vai arī pīrāgiem līdzīgi cepumiņi ar nosaukumu količe. Mīkla tāda nenosakāma - kaut kas starp sviesta un smilšu mīklu. Pildījums - sadrupināti lazdu rieksti ar kanēli un brūno cukuru. Vislabāk garšoja tieši Felicitai.

Nākamajā dienā visvairāk novērtētais ēdiens bija cepta zivs. Receptē nebija norādīta vajadzīgā šķirne, tādēļ es paņēmu tilapiju (jā, ļoti banāli - tā bija vienīgā fileja, kura veikalā vēl bija pieejama pietiekamā daudzumā), taču noteikti ne sliktāk garšotu menca, zandarts vai heka fileja (es laikam izvēlētos tikai svaigu, ne saldētu). Piedevās bija krāsnī cepts dārzeņu kārtojums, kas tomēr beigu beigās sanāca diezgan kraukšķīgs un ne pārāk labi sasautējies vienā kopīgā garšā, un auna zirņu salātiem

Cepta zivs kurdu gaumē

• apmēram trešdaļa paciņas sviesta
• 2 ēdamkarotes citrona sulas
• 1 kg zivs filejas (man sanāca 5 tilapijas)
• 1 tējkarote sāls
• šķipsniņa piparu
• 1/4 krūzes kapātu pētersīļu
• 1citrons - sagriezts šķēlītēs

Izkausē sviestu un sakuļ ar citrona sulu. Katru fileju iemērc sviesta maisījumā un klāj cepamtraukā. Katru gabalu pārkaisa ar sāli un pipariem, un pētersīļiem. Pāri klāj citrona šķēlītes. Cep 200 grādos apmēram 30 minūtes.

Saldajā bija ķirbju deserts. Iespējams, ka ķirbja veida dēļ (laikam patrāpījās riekstu ķirbis) saldais sanāca diezgan blīvs un strēga kalā. Saldais būtībā ir medus ūdenī sautēts ķirbis ar sadrupinātiem valriekstiem un kanēli.

Uz šīs saldās nots arī beidzās ceļojums uz Kurdistānu.

Nākamā pietura vēl tālāk uz Austrumiem - devāmies izgaršot Šrilanku.

Šrilankā noteikti jūtama indiešu virtuves ietekme, kas man nebūt nebija sveša. Tomēr, lai būtu kaut kas jauns un interesants arī man pašai, centos atturēties no tradicionālajiem karijiem un lēcu virumiem. 

Tomēr vienu kariju nolēmu izmēģināt tīri aiz ziņkārības, lai noskaidrotu, kā kopā garšo baklažāns ar banānu.

Un izrādās, ka tas garšo daudz labāk, nekā biju cerējusi un beigu beigās nevarējām sadalīt, kurš dabūs vairāk. Vienīgā problēma bija ar zaļiem banāniem, kas tika prasīti receptē, bet kas veikalā reti kad dabūjami un parasti jau arī zaļums tik vien ir kā pašā mizā. Bet arī ar nedaudz gataviem banāniem ēdiens bija garšīgs. Tikpat lieliska sanāca raita. Raita indiešu un apkaimes valstu virtuvē nozīmē sakapātus dārzeņus vai augļus, kas sajaukti ar balto jogurtu un apceptām pikantām garšvielām.

Baklažānu un zaļu banānu karijs

1 baklažāns

1 zaļš banāns

1 ½ tējkarotes sāls
1/4 tējkarotes kurkumas
1 krūze eļļas

1 liels sīpols, sagriezts šķēlēs
4 ķiploka daiviņas, sagrieztas gabalos
1 zaļais čili, pārgriezts uz pusēm un bez sēklām
¼ tējkarotes sinepju sēklu
¼ tējkarote fenugreka sēklu (es šīs nedabūju, tā kā - var iztikt)
1/4 tējkarote čili pulvera
¼ krūzes ūdens

1/3 krūzes piena

Baklažānu sagriež vidēji plānās šķēlēs. Sajauc 1 tējkaroti sāli ar kurkumu, ierīvē baklažāna šķēles un atstāj apmēram uz pusstundu atsuloties. To pašu dara ar zaļu banānu. Ja nedabūjat patiešām zaļu banānu, tad šo soli labāk izlaist un banānu pievienot ēdienam pašās beigās. Pannā uzkarsē eļļu un apcep baklažānu līdz zeltaini brūnam tonim. Nosusina papīra dvielī. Pēc tam apcep zāļā banāna šķēles (ja tiešām zaļas) un nosusina. Eļļā apcep šķēlēs sagrieztos sīpolus līdz zeltainai nokrāsai, pievieno ķiploku un zaļo čili. Pēc tam pievieno sinepju sēklas un fenugreka sēklas. Samazina liesmu, pievieno čili pulveri, sāli, ūdeni un uzvāra. Pēc 5 minūtēm pievieno pienu un apceptos dārzeņus un banānu. Visas sastāvdaļas samaisa, sautē vēl 5 minūtes un pasniedz, kamēr silts. Tā kā ēdiens sanāk diezgan pikants, ļoti labi sader kopā ar raitu, kura ''dzēš'' čili dedzinošo efektu.

Burkānu un jogurta raita

1 burkāns

½ sīpols, sakapāts
1 zaļais čili, sakapāts (es ņēmu halapenjo piparu)
1 krūze jogurta

2 ēdamkarotes ūdens
1 zariņš kinzas
Sāls pēc garšas

1/2 citrona sula
1 ēdamkarotes eļļas

1/2 tējkarote čili pulveris
1 tējkarote sinepju sēklu

Burkānu sarīvē uz smalkās rīves, pievieno sakapātu sīpolu un zaļo čili, samaisa ar jogurtu, zaļumiem, ūdeni un citrona sulu. Uz pannas nelielā eļļas daudzumā apcep sinepju sēklas (uzliek vāku, jo tās 1-2 minūtes lēkās pa gaisu), tad pārējās garšvielas, cep apmēram 1-2 minūtes un pievieno jogurtam ar dārzeņiem. Samaisa un pasniedz kopā ar kādu pamatēdienu.

Gaļēdājiem vēl tika pasniegts medū marinēts cālis - nedaudz pikants, bet garšoja visiem. Interesantais bija rīvēta svaiga ingvera, karija un nesāļās sojas mērces pievienošana marinādei. Nesmādēja pat austrumu garšvielu noraidītāji.

Vēl pusdienās bija sarkano lēcu zupa. Zupa kā zupa - lēcas, buljons, sīplos, ķiploks, garšvielas. Garšīgi, bet, ja atmiņa neviļ, augstāku atzīmi par 8 nenopelnīja.

Vienā brīdī mums nācās pārcelties uz citu kontinentu, lai nobaudītu, ar ko mūs spējīga pārsteigt Gtatemala. Gana eksotiska valsts, kuras virtuvē jaušama Meksikas ietekme. Tā kā teju vai katrā trešajā receptē bija nepieciešams izmantot tortiļas, nolēmu pamēģināt arī pati tās uzcept. Tomēr nācās secināt, ka tās prasa zināmu talantu vai pieredzi, kas man noteikti nav. Lai arī cik plāni centos izveltnēt mīklu, manas tortiļas, beigu beigās bija par biezu, locot lūza un ... nebija tik foršas kā Santa Maria gatavās :)

Pirmajā vakarā baudījām garneļu zupu ar kokosriekstu pienu un skaidiņām. Ja neņem vērā piņķerīgo garneļu lobīšanu (es cenšos izvairīties no saldētiem produktiem), tad zupu nemaz nav tik grūti pagatavot. Tomēr bieži es laikam tādu netaisītu. Manām garšas kārpiņām kokosriekstu piena zupas noteikti neierindojas favorītu pulciņā.

Pēc tam ēdām dobladas - tortiļās ietītus dārzeņus ar mērcīti, pēc tam apceptas uz pannas

Bija divu veidu tortiļas. Vienās bija melno pupiņu, paprikas un siera pildījums. Otrā - kartupeļi ar malto gaļu. Otru man pavisam noteikti pat nebija vēlmes izmēģināt, jo šāda kombinācija mani vienkārši neuzrunā. Tie, kas pamēģināja, atzina, ka ēdams esot, bet īpašu sajūsmu nemanīju. Lai nedaudz atsvaidzinātu garšu, pagatavoju arī avokado un mango salsu ar piparmētrām (recepti te nerakstīšu, bet pamatā - magno, avokado, svaigu piparmētru lapas, sāls, pipari, čili - viss kopā sablenderēts), kā arī kinzas un avokado pesto. To arī laikam var piedāvāt tiem, kuriem garšo kinza (es vairāk tomēr piederu pie atturīgajiem).

Vakara nagla noteikti bija keksiņi ar mango cepurīti.

1, 4 krūzes miltu
2 tējkarotes cepampulvera vai cepamās sodas
1/4 krūzes brūnā cukura

100 g sviesta, istabas temperatūrā
2 olas

2 ēdamkarotes piena
3/4 krūzes mango biezeņa
¼ tējkarotes svaiga rīvēta ingvera
1/8 tējkarotes sāls

Garnējumam:

150 grami  sviesta
 2 krūzes pūdercukura
¼ krūze mango biezeņa
1 tējkarote vaniļas cukura

Miltus samaisa ar cepampulveri un cukuru, ieberž sviestu, pievieno olas, pienu un mango biezeni, pievieno ingveru un sāli, mīklu kārtīgi samaisa. Pilda keksa formītēs (lieliski noder keksu papīra formītes, taču jāņem vērā, ka mīkla kāps, tādēļ iepilda tikai 2/3). Cep 180 grādos apmēram 15 minūtes. Tikmēr pagatavo garnējumu, samaisot visas minētās sastāvdaļas. Uzspiež uz keksiņiem, kad tie atdzisuši. Visgaršīgāk tikko pagatavoti - neatstāt uz nākamo dienu. Patiesībā nav grūti, jo apēdas ļoti ātri. Šis našķis, šķiet, saņēma visaugstāko atzīmi Gvatemalas dienā.

Nākamajā dienā vēl bez tortiļu ēdieniem bija  ar svaigo krējumsieru pildīti gurķi, kā arī ļoti tradicionālie redīsu salāti ar citrona sulu un svaigām piparmētrām, kuri gan neguva īpaši labas ovācijas, jo šāda garšu buķete latvietim parastajam nav ierasta.

Šajās brīvdienās atkal metāmies atpakaļ uz Āziju, kur kāpām Himlajos un iepazināmies ar čilīgajiem Butānas ēdieniem.

Jāsaka, ka šis bija interesants piedzīvojums, pēc kura sapratu, ka, ja patiešām dotos uz šo valsti, man pirms tam vajadzētu ilgāku laiku trenēties čili ēšanā. Kaut arī es nesmādēju asus ēdienus, bet šis nu reiz bija par traku. Ja uz 400 gramiem ūdens liek 250 gramus čili... nu tad stādieties priekšā, ka tā var pavisam viegli arī ar sirdi aiziet. Līdz ar to es čili proporciju samazināju vismaz reizes 10 un tāpat ieguvu gana pikantu rezultātu. Taču nācās secināt, ka bez čili šīm receptēm nemaz netiek lietotas citas garšvielas (viena otra ir, bet tā - starp citu), līdz ar to ēdiens garšo pliekani. Tas ir diezgan pašsaprotami, jo, ja liek daudz čili, tad vienīgais, ko jūti no ēdiena, ir trakā čili dedzināšana. Ja neliec - tad jūti nelielu dedzināšanu, bet nav nekādas pēcgaršas... un arī garšas. Vienā salātu receptē bija nepieciešams paliels daudzums baltvīna... pat nezinu - varbūt tā bija kaut kāda kļūda tekstā, bet beigu beigās rīsu salāti garšoja vienkārši pēc vīna. Turklāt veikalā nevarēju atrast sarkanos rīsus, kas ir Butānas ''preču zīme''. Tad nu, lūk, ar Butānu sanāca kā nu sanāca. Bez īpašas pēcgaršas un garšas. Līdz ar to receptes te nemaz neminēšu. 

Jācer, ka nākamajā nedēļā dosimies kaut kur tuvāk Vidusjūras reģionam, kas man tomēr ir sirdij... un garšas kārpiņām daudz tuvāks.