Epistemoloģijā (mācība par zināšanām un izziņu) nav viena pārākā izziņas veida. Tā norāda gan uz dažādu zināšanu stiprajām, gan vājajām pusēm. Rietumos nenoliedzami dominē saprāts, racionālisms, pragmatisms...un jā, demokrātija arī (to ir jāpiesauc visur, ja gribi, lai tevis teikto uztvertu nopietni). Austrumos - pavisam cita pieeja dzīvei un pasaules izziņai. Diemžēl rietumu sabiedrība savas zināšanas uzskata par pārākām, jo tās ir balstītas uz pierādījumiem, tās ir loģiskas, zinātniski pierādītas (šo arī obligāti jāpiesauc, jo pretējā gadījumā vari izrādīties pavisam prasts ģeķis un lajs). Nesen sāku lasīt Ernsta Muldašova grāmatu "No kā mēs esam cēlušies?" E. Muldašovs ir pasaules līmeņa zinātnieks, oftalmologs, kurš dažādu dzīves pavērsienu dēļ ir iesaistījies dažādu fenomenu izpētē, ko ikdienas līmenī mēs dēvētu par ''ezotēriku'', ''mistiku'' un vidējā statistiskā forumu un ziņu komentētāja vārdiem - par tuftu, fufeli, beztolku, smadzeņu skalošanu utt. Savus pētījumus un ekspedīcijas viņš tomēr veic zinātniskā garā un pats ir atzinis, ka izmanto loģisko metodi. Zinot, cik maz atsaucības vai sapratnes par šādiem tematiem būtu gaidāmas no konservatīviem cilvēkiem, viņš mēģina skaidrot savu pozīciju - ka nav mistiķis vai ezotēriķis. Un manī tas raisījis jautājumu - kurš gan pragmatiskajam, zinātniskajam pasaules skatījumam ir devis tādas privilēģijas būt pašā augšgalā un vērtēt, kuras zināšanas ir vai nav derīgas? Atliek vien nokļūdīties kādā jautājumā (bet meklējumi nemēdz būt bez kļūdām), lai zinātniskās nostādnes atbalstītāji ar putām uz lūpām kliegtu par to, ka tas ir šarlatānisms un pēdējās muļķības. Bet kas gan ir zinātne? Vai tā ir tik nekļūdīga? Vai gan tai nav raksturīgi tādi paši meklējumi, kļūdu izvērtēšana un neapgāžamo faktu un patiesību ''sijāšana''? Vai ''ezotēriķiem'' nebūtu jābļauj vēl skaļāk par to, ka ārsts var iedot pirms operācijas parakstīt papīru, kurā teikts, ka medicīna nav precīza zinātne un rezultātu negarantē? Vai zinātnes fiasko nav aizvien pieaugošais zāļu patēriņš (un daudz naudas farmācijas uzņēmumu kontos) un proporcionāli regresējoša cilvēku veselība? Vai zinātnes bezspēcība nav vērojama ekoloģisko katastrofu un globālās sasilšanas priekšā? Tik daudz situāciju dzīvē prasa sirdsgudrību, ieklausīšanos intuīcijā, saiknes veidošanu ar dabu. Medicīna vīpsnā par homeopātiju, jo homeopāti nav cilvēki baltajos halātos, kas strādā laboratorijās, veicot dārgus pētījumus, kas pēc tam noved pie vēl dārgākām zālēm. Lielisks piemērs ir kāds stāsts žurnālā "ir" par jaunu meiteni, kurai atklāja sejas vēzi bezcerīgajā stadijā. Pēc starošanas labāk nepalika, operāciju nevarēja veikt, zāles maksāja milzīgu naudu, bet valsts atbalsta nebija. Ārsti prognozēja, ka meitenei vairs nav cerību. Lūk, šī ir ''zinātniskās pieejas'' paraugstunda - iedomīgi zinātniskās domas sargi noskatās uz pārējiem kā uz laboratorijas pelēm un izlemj, kam pēc viņu atskaites sistēmas ir un kam nav izredzes dzīvot. Par laimi meitene ar ģimenes atbalstu atrada ceļu pie kāda Baltkrievijas ārsta, kurš šādus slimniekus ārstē ar homeopātiju un īpaši izstrādātu ēdienkarti (daudz zaļumu, svaigi spiestu sulu utt.). Pēc pusgada puse no audzēja bija pazudusi... (neliels pārskats par Montas gadījumu http://www.ziedot.lv/lv/report/1098), meitene cer uz turpmāku izveseļošanos... un kāpēc gan nē, ja ir atrasti līdzekļi, kas patiešām darbojas?
Ko mēs varam mācīties no zinātniskās pieejas neaizskaramības un pārākuma pozīcijas? Pavisam noteikti varam mācīties to, ka zinātniskās zināšanas nav patiesības kalngals. Tā ir tikai viena no versijām par to, kā mēs izzinām un skaidrojam pasauli. Ieilgusī mūsdienu šovinistiskā paradigma, ka pareizi ir tikai visēdāji (ne-veģetārieši), ārsti un farmaceiti, līdzinās Putinam, kurš cenšas noturēt savas pozīcijas jebkādiem paņēmieniem. Ne velti cilvēks nav racionāls aprēķinātājs pēc savas būtības. Mēs varam gan loģiski spriest, gan sapņot par visnereālākajām lietām. Un nevienam nav tiesības norādīt uz to, ka otrajā gadījumā mūsu rīcība ir muļķīga. Tas ir aicinājums zinātniekiem neuzspiest savas formulas jūtu un intuīcijas pasaulei, visiem tiem metafiziskajiem jautājumiem, uz kuriem neatbildēs ne matemātiskās formulas, ne dārgi medikamenti. Patiesībā izvērtējot, cik tālu cilvēce ir sevi novedusi ar savām augsti attīstītajām tehnoloģijām, gribas aicināt cilvēkus vairāk sapņot un ieklausīties sirdsbalsī.
