Gvatemala, Kurdistāna, Šrilanka un Butāna

Tā nu sanācis, ka intensīvu darbu dēļ, nav bijis laika pastāstīt par mūsu garšīgajiem ceļojumiem virtuvē. Tagad nu ķeros klāt, sāku skaitīt, un sanāk, ka esam bijušas vairākās Austrumu valstīs - Kurdistānā, Šrilankā un Butānā, kā arī aizšāvām līdz Dienvidamerikai uz Gvatemalu.

Jāatzīst, ka pieredze ir interesanta un viena otra recepte patiešām ir iekļuvusi manu favorītu lokā un tiek iekļauta arī ikdienas uzkodās un pamatēdienos, kad nekas jauns nenāk prātā.

Bet tagad - par visu pēc kārtas.

Kaut arī Kurdistāna nav oficiāla valsts, par godu savai bērnības dienu draudzenei, kas tajā dzīvo tagad, nolēmu, ka šim autonomajam apgabalam noteikti pienākas iespēja izpētīt tā virtuvi. Un internetā izrādījās pietiekami daudz informācijas un plašas iespējas piemeklēt no katra ēdiena veida. Savā ziņā daudz kas līdzīgs Turcijas virtuvei, bet tā jau tas notiek - kaimiņzemes vienmēr dala kaut kādas kopīgas ietekmes un tradīcijas.

Kopumā, šķiet, ka patika visiem eksperimentā iesaistītajiem.

Vakaru iesākām ar vistas zupu kurdu gaumē ar nosaukumu Dowjic.

Principā zupa kā zupa, taču interesantais moments - beigās buljonam pievieno ar balto jogurtu sakultu olu, kas veido īpatnēju garšu. Kaut arī esmu veģetāriete, es tomēr nogaršoju šo virumu un man tas šķita pat ļoti garšīgs (tas tā kā būtu mājiens, ka šo recepti ir vērts izmēģināt)

Dowjic recepte:

200 g vistas krūtiņas

1 litrs vistas buljona

6-8 ēdamkarotes nevārītu rīsu

1,5 citrona sula
1 ola

1/2 krūze baltā jogurta

1/2 tējkarotes sāls

smalki sakapāti pētersīļi

Pannā apcep vistas gaļu. Liek katlā, pievieno citrona sulu un buljonu, uzvāra. Izņem vistas gaļu un noloba no kauliem. Buljonam pievieno rīsus. Sakuļ jogurtu un olu, pievieno puskrūzi buljona, sakuļ. Šo maisījumu lej buljonā, kārtīgi samaisa. Pievieno sāli un no kauliem atdalīto gaļu, uzvāra. Pasniedz siltu, pārkaisītu ar pētersīļiem.

Kā otro ēdienu pasniedzu bulgura plovu, kas arī bija ļoti garšīgs un to iespējams uz ātru roku pagatavot, kad aptrūkstas idejas.

Bulgura plovs kurdu gaumē

• 1 ēdamkarote olīveļļa
• 2 sīpolloki
• 1/2 krūze sakapātas sarkanās paprikas
• 1 liels tomāts
• 1/2 krūze svaigas bazilika lapas
• 1 krūze bulgura
• 2.5 krūzes vistas buljona (es liku ekoloģisko dārzeņu buljona kubiņu)
• 2.5 krūzes ūdens
• 1/2 tējkarotes sāls  

Lielā pannā uzkarsē eļļu un pievieno sīpollokus, papriku un cep uz vidējas liesmas, maisot apmēram minūti. Pievieno tomātu un bazilika lapas, turpina cept un maisīt vēl 2 minūtes. Pievieno bulguru un kārtīgi samaisa. Pielej verdošu buljonu, pievieno sāli un samaisa. Uzvāra un turpina vārīt uz lēnas liesmas apmēram 15 minūtes. Noņem vāku un ļauj iztvaikot atlikušajam šķidrumam.

Ļoti garšīgi kopā ar olīvu asorti un pildītajiem pikantajiem pipariņiem.

Saldajā ēdienā bija kaut kādi cepumiem līdzīgi pīrādziņi... vai arī pīrāgiem līdzīgi cepumiņi ar nosaukumu količe. Mīkla tāda nenosakāma - kaut kas starp sviesta un smilšu mīklu. Pildījums - sadrupināti lazdu rieksti ar kanēli un brūno cukuru. Vislabāk garšoja tieši Felicitai.

Nākamajā dienā visvairāk novērtētais ēdiens bija cepta zivs. Receptē nebija norādīta vajadzīgā šķirne, tādēļ es paņēmu tilapiju (jā, ļoti banāli - tā bija vienīgā fileja, kura veikalā vēl bija pieejama pietiekamā daudzumā), taču noteikti ne sliktāk garšotu menca, zandarts vai heka fileja (es laikam izvēlētos tikai svaigu, ne saldētu). Piedevās bija krāsnī cepts dārzeņu kārtojums, kas tomēr beigu beigās sanāca diezgan kraukšķīgs un ne pārāk labi sasautējies vienā kopīgā garšā, un auna zirņu salātiem

Cepta zivs kurdu gaumē

• apmēram trešdaļa paciņas sviesta
• 2 ēdamkarotes citrona sulas
• 1 kg zivs filejas (man sanāca 5 tilapijas)
• 1 tējkarote sāls
• šķipsniņa piparu
• 1/4 krūzes kapātu pētersīļu
• 1citrons - sagriezts šķēlītēs

Izkausē sviestu un sakuļ ar citrona sulu. Katru fileju iemērc sviesta maisījumā un klāj cepamtraukā. Katru gabalu pārkaisa ar sāli un pipariem, un pētersīļiem. Pāri klāj citrona šķēlītes. Cep 200 grādos apmēram 30 minūtes.

Saldajā bija ķirbju deserts. Iespējams, ka ķirbja veida dēļ (laikam patrāpījās riekstu ķirbis) saldais sanāca diezgan blīvs un strēga kalā. Saldais būtībā ir medus ūdenī sautēts ķirbis ar sadrupinātiem valriekstiem un kanēli.

Uz šīs saldās nots arī beidzās ceļojums uz Kurdistānu.

Nākamā pietura vēl tālāk uz Austrumiem - devāmies izgaršot Šrilanku.

Šrilankā noteikti jūtama indiešu virtuves ietekme, kas man nebūt nebija sveša. Tomēr, lai būtu kaut kas jauns un interesants arī man pašai, centos atturēties no tradicionālajiem karijiem un lēcu virumiem. 

Tomēr vienu kariju nolēmu izmēģināt tīri aiz ziņkārības, lai noskaidrotu, kā kopā garšo baklažāns ar banānu.

Un izrādās, ka tas garšo daudz labāk, nekā biju cerējusi un beigu beigās nevarējām sadalīt, kurš dabūs vairāk. Vienīgā problēma bija ar zaļiem banāniem, kas tika prasīti receptē, bet kas veikalā reti kad dabūjami un parasti jau arī zaļums tik vien ir kā pašā mizā. Bet arī ar nedaudz gataviem banāniem ēdiens bija garšīgs. Tikpat lieliska sanāca raita. Raita indiešu un apkaimes valstu virtuvē nozīmē sakapātus dārzeņus vai augļus, kas sajaukti ar balto jogurtu un apceptām pikantām garšvielām.

Baklažānu un zaļu banānu karijs

1 baklažāns

1 zaļš banāns

1 ½ tējkarotes sāls
1/4 tējkarotes kurkumas
1 krūze eļļas

1 liels sīpols, sagriezts šķēlēs
4 ķiploka daiviņas, sagrieztas gabalos
1 zaļais čili, pārgriezts uz pusēm un bez sēklām
¼ tējkarotes sinepju sēklu
¼ tējkarote fenugreka sēklu (es šīs nedabūju, tā kā - var iztikt)
1/4 tējkarote čili pulvera
¼ krūzes ūdens

1/3 krūzes piena

Baklažānu sagriež vidēji plānās šķēlēs. Sajauc 1 tējkaroti sāli ar kurkumu, ierīvē baklažāna šķēles un atstāj apmēram uz pusstundu atsuloties. To pašu dara ar zaļu banānu. Ja nedabūjat patiešām zaļu banānu, tad šo soli labāk izlaist un banānu pievienot ēdienam pašās beigās. Pannā uzkarsē eļļu un apcep baklažānu līdz zeltaini brūnam tonim. Nosusina papīra dvielī. Pēc tam apcep zāļā banāna šķēles (ja tiešām zaļas) un nosusina. Eļļā apcep šķēlēs sagrieztos sīpolus līdz zeltainai nokrāsai, pievieno ķiploku un zaļo čili. Pēc tam pievieno sinepju sēklas un fenugreka sēklas. Samazina liesmu, pievieno čili pulveri, sāli, ūdeni un uzvāra. Pēc 5 minūtēm pievieno pienu un apceptos dārzeņus un banānu. Visas sastāvdaļas samaisa, sautē vēl 5 minūtes un pasniedz, kamēr silts. Tā kā ēdiens sanāk diezgan pikants, ļoti labi sader kopā ar raitu, kura ''dzēš'' čili dedzinošo efektu.

Burkānu un jogurta raita

1 burkāns

½ sīpols, sakapāts
1 zaļais čili, sakapāts (es ņēmu halapenjo piparu)
1 krūze jogurta

2 ēdamkarotes ūdens
1 zariņš kinzas
Sāls pēc garšas

1/2 citrona sula
1 ēdamkarotes eļļas

1/2 tējkarote čili pulveris
1 tējkarote sinepju sēklu

Burkānu sarīvē uz smalkās rīves, pievieno sakapātu sīpolu un zaļo čili, samaisa ar jogurtu, zaļumiem, ūdeni un citrona sulu. Uz pannas nelielā eļļas daudzumā apcep sinepju sēklas (uzliek vāku, jo tās 1-2 minūtes lēkās pa gaisu), tad pārējās garšvielas, cep apmēram 1-2 minūtes un pievieno jogurtam ar dārzeņiem. Samaisa un pasniedz kopā ar kādu pamatēdienu.

Gaļēdājiem vēl tika pasniegts medū marinēts cālis - nedaudz pikants, bet garšoja visiem. Interesantais bija rīvēta svaiga ingvera, karija un nesāļās sojas mērces pievienošana marinādei. Nesmādēja pat austrumu garšvielu noraidītāji.

Vēl pusdienās bija sarkano lēcu zupa. Zupa kā zupa - lēcas, buljons, sīplos, ķiploks, garšvielas. Garšīgi, bet, ja atmiņa neviļ, augstāku atzīmi par 8 nenopelnīja.

Vienā brīdī mums nācās pārcelties uz citu kontinentu, lai nobaudītu, ar ko mūs spējīga pārsteigt Gtatemala. Gana eksotiska valsts, kuras virtuvē jaušama Meksikas ietekme. Tā kā teju vai katrā trešajā receptē bija nepieciešams izmantot tortiļas, nolēmu pamēģināt arī pati tās uzcept. Tomēr nācās secināt, ka tās prasa zināmu talantu vai pieredzi, kas man noteikti nav. Lai arī cik plāni centos izveltnēt mīklu, manas tortiļas, beigu beigās bija par biezu, locot lūza un ... nebija tik foršas kā Santa Maria gatavās :)

Pirmajā vakarā baudījām garneļu zupu ar kokosriekstu pienu un skaidiņām. Ja neņem vērā piņķerīgo garneļu lobīšanu (es cenšos izvairīties no saldētiem produktiem), tad zupu nemaz nav tik grūti pagatavot. Tomēr bieži es laikam tādu netaisītu. Manām garšas kārpiņām kokosriekstu piena zupas noteikti neierindojas favorītu pulciņā.

Pēc tam ēdām dobladas - tortiļās ietītus dārzeņus ar mērcīti, pēc tam apceptas uz pannas

Bija divu veidu tortiļas. Vienās bija melno pupiņu, paprikas un siera pildījums. Otrā - kartupeļi ar malto gaļu. Otru man pavisam noteikti pat nebija vēlmes izmēģināt, jo šāda kombinācija mani vienkārši neuzrunā. Tie, kas pamēģināja, atzina, ka ēdams esot, bet īpašu sajūsmu nemanīju. Lai nedaudz atsvaidzinātu garšu, pagatavoju arī avokado un mango salsu ar piparmētrām (recepti te nerakstīšu, bet pamatā - magno, avokado, svaigu piparmētru lapas, sāls, pipari, čili - viss kopā sablenderēts), kā arī kinzas un avokado pesto. To arī laikam var piedāvāt tiem, kuriem garšo kinza (es vairāk tomēr piederu pie atturīgajiem).

Vakara nagla noteikti bija keksiņi ar mango cepurīti.

1, 4 krūzes miltu
2 tējkarotes cepampulvera vai cepamās sodas
1/4 krūzes brūnā cukura

100 g sviesta, istabas temperatūrā
2 olas

2 ēdamkarotes piena
3/4 krūzes mango biezeņa
¼ tējkarotes svaiga rīvēta ingvera
1/8 tējkarotes sāls

Garnējumam:

150 grami  sviesta
 2 krūzes pūdercukura
¼ krūze mango biezeņa
1 tējkarote vaniļas cukura

Miltus samaisa ar cepampulveri un cukuru, ieberž sviestu, pievieno olas, pienu un mango biezeni, pievieno ingveru un sāli, mīklu kārtīgi samaisa. Pilda keksa formītēs (lieliski noder keksu papīra formītes, taču jāņem vērā, ka mīkla kāps, tādēļ iepilda tikai 2/3). Cep 180 grādos apmēram 15 minūtes. Tikmēr pagatavo garnējumu, samaisot visas minētās sastāvdaļas. Uzspiež uz keksiņiem, kad tie atdzisuši. Visgaršīgāk tikko pagatavoti - neatstāt uz nākamo dienu. Patiesībā nav grūti, jo apēdas ļoti ātri. Šis našķis, šķiet, saņēma visaugstāko atzīmi Gvatemalas dienā.

Nākamajā dienā vēl bez tortiļu ēdieniem bija  ar svaigo krējumsieru pildīti gurķi, kā arī ļoti tradicionālie redīsu salāti ar citrona sulu un svaigām piparmētrām, kuri gan neguva īpaši labas ovācijas, jo šāda garšu buķete latvietim parastajam nav ierasta.

Šajās brīvdienās atkal metāmies atpakaļ uz Āziju, kur kāpām Himlajos un iepazināmies ar čilīgajiem Butānas ēdieniem.

Jāsaka, ka šis bija interesants piedzīvojums, pēc kura sapratu, ka, ja patiešām dotos uz šo valsti, man pirms tam vajadzētu ilgāku laiku trenēties čili ēšanā. Kaut arī es nesmādēju asus ēdienus, bet šis nu reiz bija par traku. Ja uz 400 gramiem ūdens liek 250 gramus čili... nu tad stādieties priekšā, ka tā var pavisam viegli arī ar sirdi aiziet. Līdz ar to es čili proporciju samazināju vismaz reizes 10 un tāpat ieguvu gana pikantu rezultātu. Taču nācās secināt, ka bez čili šīm receptēm nemaz netiek lietotas citas garšvielas (viena otra ir, bet tā - starp citu), līdz ar to ēdiens garšo pliekani. Tas ir diezgan pašsaprotami, jo, ja liek daudz čili, tad vienīgais, ko jūti no ēdiena, ir trakā čili dedzināšana. Ja neliec - tad jūti nelielu dedzināšanu, bet nav nekādas pēcgaršas... un arī garšas. Vienā salātu receptē bija nepieciešams paliels daudzums baltvīna... pat nezinu - varbūt tā bija kaut kāda kļūda tekstā, bet beigu beigās rīsu salāti garšoja vienkārši pēc vīna. Turklāt veikalā nevarēju atrast sarkanos rīsus, kas ir Butānas ''preču zīme''. Tad nu, lūk, ar Butānu sanāca kā nu sanāca. Bez īpašas pēcgaršas un garšas. Līdz ar to receptes te nemaz neminēšu. 

Jācer, ka nākamajā nedēļā dosimies kaut kur tuvāk Vidusjūras reģionam, kas man tomēr ir sirdij... un garšas kārpiņām daudz tuvāks.

No Portugāles līdz Singapūrai

Pagājušajās brīvdienās mūsu garšas kārpiņas devās ceļojumā uz Portugāli un vēl tagad, iedomājoties par maizes salātiem, balto gaspačo ar krabju salātiem vai pudiņa kūku, siekalas saskrien mutē. Jā, skaidrs, ka Vidusjūras virtuve mani uzrunā daudz, daudz spēcīgāk nekā Baltkrievijas.
Jāsaka, ka starp daudzajiem ēdieniem, ko biju piemeklējusi šim pasākumam, neviens nebija tāds, kas man negaršotu. Vidusjūras virtuves pozitīvais moments ir tāds, ka produkti ir pieejami veikalos, nav nekā pārlieku specifiska - gan sieri, gan vītinātās desas, gan zivis (nu labi, varbūt, ka daži veidi arī prasa aizstaigāt uz lielākām Maximām vai Stockmani vai gurmānu bodīti), gan mērces un dārzeņi - visi ir Latvijā pieejami, atrodami un nopērkami, turklāt maltīšu pagatavošanas izmaksas ir pieņemamas un droši vien tādas pašas, kā izmaksā parastā ikdienas ''paika''.

Tā kā receptes biju savākusi kuplākā skaitā, nekā iespējams pa divām brīvdienām pagatavot, ķērāmies pie darba jau piektdienas vakarā. Tad tapa brīnumgardie citronu un apelsīnu keksiņi jeb Queques.

Visgaršīgāk, ja ēd vēl siltus, bet arī pēc tam nav ne vainas.
Recepte pavisam vienkārša:

12 ĒK sviesta
2/3 krūzes piena
1ĒK rīvētas citrona miziņas
1ĒK rīvētas apelsīna miziņas
3/4 krūzes cukura (es liku gandrīz vai uz pusi mazāk un fruktozi, bet tāpat bija gana saldas)
1,5 krūzes miltu
2 TK cepamā pulvera
1/4 TK sāls
1 liela ola + 1 sakults olas dzeltemums
1/4 TK vaniļas ekstrakta

Mazā katliņā uzkarsē pienu ar sviestu līdz sviests izkusis, ļauj atdzist. Lielākā bļodā ieber citrona un apelsīna miziņas, pieber cukuru, ar pirkstiem saberž kopā. Pieber miltus, cepamo pulveri, sāli, samaisa. Piesit olu un olas dzeltenumu, vaniļu, pievieno siltajam pienam. Šķidrumu pa porcijām lej miltos. Mīklu liek keksa trauciņos, papīra formītēs vai arī cep lielajā keksa formā 18-20 minūtes 200 grādos.

Nākamajā rīta bija gardumgardi salāti - Panzanella jeb maizes salāti.

Tos gatavojot, smaržo visa māja, kas nevar nepatikt, ja vien nav īpaša nepatika pret apceptu ķiploku.
Var pagatavot ātri un ēdami gan silti, gan arī tad, kad pastāvējuši ilgāku laiku. Kaut arī - kas zina... tik ilgi tie nemaz nestāvēja, jo tika apēsti.

6 krūzes itāļu maizes (ciabatta)
1/3 krūzes olīveļļas
sāls un melnie maltie pipari
3 ķiploka daiviņas, saspiestas
2 TK balzametiķis
4 tomāti
3/4 krūzes sarkano sīpolu, sagriezti plānās šķēlēs
10 bazilika lapiņas
1/2 krūzes zaļās olīvas (izmēģinājām gan zaļās, gan melnās - vienlīdz garšīgi)
1 krūze svaigas mocarellas

Maizi pārslaka ar olīveļļu, sāli, pipariem un ķiploku. Liek cepties cepeškrāsnī un grauzdē līdz tā kļūst zeltaina (5-10 min), atdzesē. Saputo olīveļļu ar balzamiko. Bļodā liek maizi, tomātus, sīplous, baziliku, olīvas un mocarellu. Pārlej ar mērci, ļauj 20 min ievilkties.

Launagā mums bija burkānu biezzupa, kas izpelnījās visu ēdāju uzslavas. Bet ko gan var gribēt - gatavošanā piedalījās ļoti centīga komanda

Zupa pamatā sastāv no dārzeņiem - sīpola, ķiploka, kartupeļiem, burkāniem, selerijas, tomātiem, garšvielām un buljona. Dominējošie ir burkāni, tādēļ garša sanāca patīkama, saldena. Turklāt baltie pipari melno vietā arī dod ļoti savdabīgu garšas niansi.

Tālāk mana radošā komanda ķērās pie zivs a la portuguesa - dārzeņos sautētas zivs. Laikam mana kļūda, ka izvēlējos tieši tilapijas fileju, jo ne visiem tā garšo. Iespējams, ka karpa vai zandarts, vai pat heks būtu paticis labāk. Man garšoja, pārējiem - no "nē, negaršo'' līdz ''normāli.''

Saldajā cepām citronu un olīvu cepumus. Man garšoja, meitenēm nedaudz traucēja olīvas, kaut arī Felicitai laikam mazāk, jo melnās olīvas ir viens no mīļākajiem gardumiem.

Tajā vakarā mēs cepumiņus notiesājām, skatoties kādu no vampīrsāgas sērijām. Taču jau nākamajā dienā gaidījām ierodamies ciemiņus, tādēļ ķērāmies pie gatavošanas.

Mans favorīts, kurš tāds bija jau pirms pagatavošanas, jo iztēlē zināju, ka man noteikti garšos - baltais gaspačo ar krabju salātiem.

Gaspačo sastāvdaļas un pagatavošana:
1,5 krūzes ciabattas bez garozas
2/3 krūzes blanšētas mandeles
1 fenhelis bez kāta, sakapāts
1/2 krūze saldā sīpola
3-4 mazie gurķīši, bez mizas, sakapāti
1/4 krūzes + 2 ĒK extra virgin olīveļļas
3 TK baltā vīna etiķa, sāls, melnie pipari

Krabju salātiem:
1,5 krūzes krabju gaļas (un te ir liela atšķirība - nevis nūjiņas, bet krabja gaļa. Arī pieejama līdzīgos iepakojumos, taču tā garšo daudz labāk par krabju nūjiņām, nav tik ''ziviska'' piesmaka)
1/2 maza burkāna - sarīvēts uz smalkās rīves
1/2 sakapāta selerijas kāta
1TK čili mērces
1/3 krūzes piena majonēzes
sāls, svaigi melnie pipari, raudene 2 krūzes salātu zaļumu.

Pagatavošana: Maizi izmērcē aukstā ūdenī līdz mīksta. Izspiež ūdeni. Mandeles sablenderē, pievieno fenheli, sīpolu, gurķi, raudeni un 1,5 krūzes ūdens - visu sablenderē. Pievieno maizi, eļļu, etiķi, sablenderē līdz viendabīgai konsistencei. Liek ledusskapī uz 3-6 h.

Bļodā liek krabju gaļu, burkānus, seleriju, aso čili mērci, Pārklāj ar plēvi un liek aukstumā. Pirms servēšanas pārlej ar majonēzi, pēc garšas pievieno sāli un piparus. Bļodā lej gaspačo, pa virsu uzkaisa zaļumus un tad krāmē virsū krabja salātus.

Vēl viena piebilde par piena majonēzi - ļoti laba alternatīva parastajām, veikalā nopērkamajām olu majonēzēm. Man sanāca ar pirmo piegājienu, tādēļ domāju, ka ikviens ar to tiktu galā.
1/3 krūzes ļoti auksta piena, 3/4 TK svaigas citrona sulas (uzmanību - nelikt ''uz aci'', lai nesanāk par daudz, jo tas var pienu sarecināt), 1 neliela ķiploka daiviņa, nomizota (ķiploku pēc tam praktiski nejūt ne garšā, ne pēc smaržas), 1/8 TK baltie pipari, sāls
Blenderējamajā traukā lej pienu, cietrona sulu, ķiploku un piparus. Blenderē 30 sekundes. Turpinot blenderētm, piepilina dažas piles eļļas un pamazām eļļu lej tievā strūkliņā, blenderi jācilā augšup un lejup un jāturpina blenderēt, līdz masa kļuvusi ar vidēji biezu emulsiju un līdzinās majonēzei. Pēc garšas pievieno sāli. Majonēzi var uzglabāt ledusskapī vienu nedēļu.

Vēl pusdienās gatavoju ar dārzeņiem sautētu cāli. Tā kā gaļu joprojām man pārāk negribas, es šo maltīti izlaidu, bet izskatījās, ka pārējiem garšo.

Vakara nagla nenoliedzami bija Pasteis de Nata jeb pudiņa kūciņas. Biju sacepusi daudz, bet nenormāli ātri apēdās. Tā noteikti ir saldummīļu recepte Nr. 1. Ja pareizi savāra pudiņu un neiespringst uz kārtainās mīklas gatavošanu, bet nopērk to jau gatavu, tad visam vajadzētu iet gludi.

Pudiņu (kas man šķiet līdzinās mūsu pašu vārītajam krēmam) gatavo šādi:
3 ĒK miltu (te nu gan neesmu vienisprātis ar receptes autoru, jo man ar tik mazu miltu devu sanāca pilnīgi šķidra zupa, tādēļ es miltu daudzumu dubultoju ar uzviju)
1 un 1/4 krūzes piena - atsevišķi
1.3 krūzes cukura (fruktoze)
1 kanēļa standziņa
2/3 krūzes ūdens
1/2 TK vaniļas ekstrakta
6 lielas olas, sakultas
Pūdercukurs, kanēlis pārkaisīšanai (šo es pat piemirsu, bija tāpat labi; vismaz man likās, ka salduma ir gana daudz, lai vēl tām bērtu virsū cukuru; varbūt kanēli - jā)

Vidējā bļodā saputo miltus ar 1/4 krūzi piena. Katliņā liek cukuru, kanēli un ūdeni, uzvāra līdz 100 gŗadiem, bet nemaisa. Citā katliņā pasterizē atlikušo pienu. Karsto pienu iemaisa miltu maisījumā. Izņēm kanēļa standziņu, lej cukura sīrupu karstajā piena-miltu maisījumā, enerģiski maisa. Pievieno vaniļu un maisa vēl minūti līdz masa kļust silta, bet ne karsta. Iemaisa dzeltenumus. Ieliek maisījumu bļodā, pārklāj ar plēvi un atliek malā.
Tā skan recepte, bet man, kā jau teicu, nekas tā nesanāca. Tikai pēc lielāka miltu daudzuma un masas karsēšanas, pudiņš sāka normāli sabiezēt. Varbūt kādam sanāk pēc oriģināla, bet, ja ne - karsēšana un miltu daudzuma palielināšana var situāciju glābt.

Kad pudiņš padzisis, izveltnē mīklu - ļoti plāni. Sagriež gareniski 1 cm tievās strēmelēs un tās vij kā ligzdiņu, liek papīra formītēs un iekšā 3/4 pilda ar pudiņu. Liek cepties uz 8-9 minūtēm apmēram 200 grādu karstumā.

Vēl vakarā mani dīdīja nemiers un es mēģināju pagatavot tradicionālo kacenkāpostu zupu. Sanāca īsta gaļēdāju zupa, kas ļoti garšoja bērniem, bet manām veģetārās maltītes cienošajām garšas kārpiņām - nē, paldies :)

Vēl samaisīju sastāvdaļas un uzliku cepties pikanto siera klaipu, kas sanāca tīri normāls. Tad vēl plānā bija fritēt sviesta pupiņas, kas sanāca diezgan garšīgi. Doma tāda, ka sviesta pupiņas novāra 3 minūtes, pēc tam mērc iekš tempuras mērces (es to gatavoju ar pilngraudu rudzu miltiem - ļoti garšīgi) un cep zeltainas. Pēdējā recepte no portugāļu ceļojuma bija interesanti gurķu salāti, - ļoti atsvaidzinoši.

Gurķu salātu recepte:

2 lieli gurķi, nomizoti, sagriezti kubiņos
2 krūzes skābā krējuma
4 lapiņas svaigu piparmētru (tās veikalā nedabūju, tādēļ liku baziliku - arī labi)
3 ķiploka daiviņas, saspiestas
1/4 krūze citrona sulas
1/4 krūzes olīveļļas
1/4 TK sāls
1/8 TK melnie pipari

Gurķus liek bļodā, citā bļodā sajauc pārējās sastāvdaļas un samaisa ar gurķiem.

Tā, lūk, noslēdzās mūsu ceļojums pa Portugāli, kura receptes man joprojām stāv pa rokas ķērienam, lai varētu atkal tajā atgriezties.

Izlozējot nākamo pieturvietu, mums izkrita Singapūra. Sākot meklēt raksturīgās receptes, jāsaka, ka radās daudz ierobežojumu, jo ne visi eksotiskie augi, garšvielas ir plaši pieejami (piemēram, zivju mērce, citronzāle). Tā kā uz Stokmanu sanāk ļoti reti tikt, tad sortimentu pārāk labi nepārzinu, taču ir doma kaut kad līdz tam tomēr aizkulties un kārtīgi izpētīt, ko viņi labu piedāvā. Singapūras virtuve - daudz kokosriekstu produktu, garneles, sojas mērces, diedzētas mūngpupas, karijs utt. Kopumā - nav pārāk pikanti, ēst var, bet tā, ka kādam no mums šīs receptes izraisīja lielu sajūsmu - nav. Man šajā virtuvē pietrūka svaiguma. Pārāk daudz olbaltumvielu un ogļhidrātu (rīsi, rīsi, rīsi)
Mani patīkami pārsteidza, cik viegli ir pagatavot pavasara rullīšus. Taču pildījumu man būtu gribējies kaut ko pikantāku, bet gan jau tam pienāks kārta, kad dosimies uz Malaiziju, Taizemi vai kādu no kaimiņvalstīm.
Kārumniekiem garšoja ananasu kūciņas (patiesībā tādi cepumi vien bija), ko parasti ēdot uz Ķīniešu jauno gadu.

Mūsu ēdienkartē šajās brīvdienās bija:
Ķirbju - kokosriekstu zupa, pikantais garneļu un sparģeļu vok, pavasara rullīši, jogurtā marinēti cāļa stilbi, Singapūras gurķu salāti un ananasu kūciņas, kā arī rīsu nūdeļes ar garnelēm un diedzēām mūngpupām.

Garšas kārpiņu ceļojums apkārt pasaulei

Lai kaut kā piespiestu sevi dažādot ēdienkarti tad, kad it kā liekas, ka nav laika neko īpašu gatavot, vai vienkārši to negribas darīt, bet ir jādara, izdomāju plānu, kā apvienot patīkamo ar lietderīgo. Nolēmu, ka mēs ar Felicitu katras brīvdienas gatavosim kādai valstij raksturīgus ēdienus, papildinot šo garšas kārpiņu ceļojumu ar nelielu ieskatu ģeogrāfijā.

Iesākot pamazām apkopot labas idejas, iegāju azartā, jo patiešām ir tik interesanti izpētīt reģionālo virtuvi, ietekmes, galu galā uzzināt to, ka daudzi it kā zināmi ēdieni ir cēlušies no pavisam citām valstīm, nekā sākotnēji domāju. Princips, pēc kura izvēlēties receptes, ir - pēc iespējas autentiskāk, taču saglabājot zināmu sasaisti ar savu iecienīto pH diētu. Protams, ka receptes ir tik dažādas un ne visas var iedabūt dalītā uztura rāmī, tādēļ mēģināju atrast zelta vidusceļu.

Mūsu pirmais ceļojums sākās šajās brīvdienās, un iesākām pavisam lokāli - no kaimiņzemes Baltkrievijas.

Meklējot receptes, sapratu, ka Baltkrievijas virtuve ir ļoti tālu no tā, kas man asociējas ar garšīgo un veselīgo. Lielākā daļa pamatēdienu recepšu sastāv no divām dažādām gaļām (cūku, liellopu), kartupeļiem, speķa, sēnēm, miltiem ar nelielām dārzeņu piedevām. Beigu beigās tikām pie mazāk ''sātīgiem'', bet joprojām garšīgiem ēdieniem - Baltkrievu boršča, omletes ar sēnēm, pierņiku (halvas kēksu), babņiku (kartupeļu un sēņu sacepumu) un sēņu kotletēm,

Lai bērniem būtu vēl interesantāk, ēdienus arī vērtējām - pēc Felicitas iniciatīvas - 11 ballu sistēmā. Šīsnedēļas favorīti mums ir pierņiks un sēņu kotletes, - abas šīs receptes galvenokārt taisīja Felicita ar nelielu manu līdzdalību un padomiem.

Te neliels ieskats mūsu ceļojumā un beigās arī divas augstāk novērtētās receptes.

Ar sēņu omleti, Baltkrievu brīvdienas iesākot

Šis mazais ceļotājs ēd visu un nesmādē neko.

Felicita ķeras klāt pierņika gatavošanai. Recepte ir šāda:
200 g halvas
1/2 krūzes ievārījuma
1 krūze cukura (mēs likām 1/3 krūzes, jo tāpat rezultāts ir gana salds)
1 ola
1/2 TK vaniļas cukura
1/2 TK sodas
3 krūzes miltu

Samaisa visas sastāvdaļas - miltus iemaisa pašus pēdējos. Cepeškrāsni uzkarsē līdz 200 grādiem, ietauko cepamtrauku, ieliek tajā mīklu un cep līdz paliek tumšāka. Laiks receptē nebija norādīts un arī man grūti pateikt, jo joprojām eksperimentēju ar savu jauno krāsni, meklējot īsto karstumu, pozīciju un gatavošanas laiku.

Te viena bļodiņa ar Baltkrievu boršču, kas jo īpaši garšoja Felicitai

Nesagraizīts babņiks

Felicita mācās gatavot sēņu kotletes. Recepte arī samērā vienkārša:

500 g sēņu (mēs ņēmām vārītas alksnenes)
1 sīpols
1 burkāns
1 ķiploku daiviņa
4 lociņi
1 ĒK dilles
1 ĒK pētersīļi
1 ola
70 g rīvmaizes
1 maizes šķēle
taukvielas cepšanai

Sēnes cep sviestā 12 minūtes, atliek malā. Sīpolus un burkānus cep apmēram 5 minūtes, pievieno sēnēm. Sēnēm liek klāt arī ķiploku, lokus, dilles, pētersīļus, visu sablenderē. Tad piemaisa rīvmaizi un olu. Pēc garšas pievieno sāli un piparus.

Veido kotletes, apviļā rīvmaizē un cep uz pannas līdz gatavas.
Piedevās mēs izvēlējāmies tomātus un gurķus.

Sēņu kotletes man šajās Baltkrievijas dienās garšoja vislabāk.

Iegājuši azartā, mēs jau šodien izlozējām nākamo pieturvietu, Nākamās brīvdienās gatavosim portugāļu ēdienus. Mmmmm... nevaru sagaidīt!

Uz ko balstās zināšanas?

Epistemoloģijā (mācība par zināšanām un izziņu) nav viena pārākā izziņas veida. Tā norāda gan uz dažādu zināšanu stiprajām, gan vājajām pusēm. Rietumos nenoliedzami dominē saprāts, racionālisms, pragmatisms...un jā, demokrātija arī (to ir jāpiesauc visur, ja gribi, lai tevis teikto uztvertu nopietni). Austrumos - pavisam cita pieeja dzīvei un pasaules izziņai. Diemžēl rietumu sabiedrība savas zināšanas uzskata par pārākām, jo tās ir balstītas uz pierādījumiem, tās ir loģiskas, zinātniski pierādītas (šo arī obligāti jāpiesauc, jo pretējā gadījumā vari izrādīties pavisam prasts ģeķis un lajs). Nesen sāku lasīt Ernsta Muldašova grāmatu "No kā mēs esam cēlušies?" E. Muldašovs ir pasaules līmeņa zinātnieks, oftalmologs, kurš dažādu dzīves pavērsienu dēļ ir iesaistījies dažādu fenomenu izpētē, ko ikdienas līmenī mēs dēvētu par ''ezotēriku'', ''mistiku'' un vidējā statistiskā forumu un ziņu komentētāja vārdiem - par tuftu, fufeli, beztolku, smadzeņu skalošanu utt. Savus pētījumus un ekspedīcijas viņš tomēr veic zinātniskā garā un pats ir atzinis, ka izmanto loģisko metodi. Zinot, cik maz atsaucības vai sapratnes par šādiem tematiem būtu gaidāmas no konservatīviem cilvēkiem, viņš mēģina skaidrot savu pozīciju - ka nav mistiķis vai ezotēriķis. Un manī tas raisījis jautājumu - kurš gan pragmatiskajam, zinātniskajam pasaules skatījumam ir devis tādas privilēģijas būt pašā augšgalā un vērtēt, kuras zināšanas ir vai nav derīgas? Atliek vien nokļūdīties kādā jautājumā (bet meklējumi nemēdz būt bez kļūdām), lai zinātniskās nostādnes atbalstītāji ar putām uz lūpām kliegtu par to, ka tas ir šarlatānisms un pēdējās muļķības. Bet kas gan ir zinātne? Vai tā ir tik nekļūdīga? Vai gan tai nav raksturīgi tādi paši meklējumi, kļūdu izvērtēšana un neapgāžamo faktu un patiesību ''sijāšana''? Vai ''ezotēriķiem'' nebūtu jābļauj vēl skaļāk par to, ka ārsts var iedot pirms operācijas parakstīt papīru, kurā teikts, ka medicīna nav precīza zinātne un rezultātu negarantē? Vai zinātnes fiasko nav aizvien pieaugošais zāļu patēriņš (un daudz naudas farmācijas uzņēmumu kontos) un proporcionāli regresējoša cilvēku veselība? Vai zinātnes bezspēcība nav vērojama ekoloģisko katastrofu un globālās sasilšanas priekšā? Tik daudz situāciju dzīvē prasa sirdsgudrību, ieklausīšanos intuīcijā, saiknes veidošanu ar dabu. Medicīna vīpsnā par homeopātiju, jo homeopāti nav cilvēki baltajos halātos, kas strādā laboratorijās, veicot dārgus pētījumus, kas pēc tam noved pie vēl dārgākām zālēm. Lielisks piemērs ir kāds stāsts žurnālā "ir" par jaunu meiteni, kurai atklāja sejas vēzi bezcerīgajā stadijā. Pēc starošanas labāk nepalika, operāciju nevarēja veikt, zāles maksāja milzīgu naudu, bet valsts atbalsta nebija. Ārsti prognozēja, ka meitenei vairs nav cerību. Lūk, šī ir ''zinātniskās pieejas'' paraugstunda - iedomīgi zinātniskās domas sargi noskatās uz pārējiem kā uz laboratorijas pelēm un izlemj, kam pēc viņu atskaites sistēmas ir un kam nav izredzes dzīvot. Par laimi meitene ar ģimenes atbalstu atrada ceļu pie kāda Baltkrievijas ārsta, kurš šādus slimniekus ārstē ar homeopātiju un īpaši izstrādātu ēdienkarti (daudz zaļumu, svaigi spiestu sulu utt.). Pēc pusgada puse no audzēja bija pazudusi... (neliels pārskats par Montas gadījumu http://www.ziedot.lv/lv/report/1098), meitene cer uz turpmāku izveseļošanos... un kāpēc gan nē, ja ir atrasti līdzekļi, kas patiešām darbojas?
Ko mēs varam mācīties no zinātniskās pieejas neaizskaramības un pārākuma pozīcijas? Pavisam noteikti varam mācīties to, ka zinātniskās zināšanas nav patiesības kalngals. Tā ir tikai viena no versijām par to, kā mēs izzinām un skaidrojam pasauli. Ieilgusī mūsdienu šovinistiskā paradigma, ka pareizi ir tikai visēdāji (ne-veģetārieši), ārsti un farmaceiti, līdzinās Putinam, kurš cenšas noturēt savas pozīcijas jebkādiem paņēmieniem. Ne velti cilvēks nav racionāls aprēķinātājs pēc savas būtības. Mēs varam gan loģiski spriest, gan sapņot par visnereālākajām lietām. Un nevienam nav tiesības norādīt uz to, ka otrajā gadījumā mūsu rīcība ir muļķīga. Tas ir aicinājums zinātniekiem neuzspiest savas formulas jūtu un intuīcijas pasaulei, visiem tiem metafiziskajiem jautājumiem, uz kuriem neatbildēs ne matemātiskās formulas, ne dārgi medikamenti. Patiesībā izvērtējot, cik tālu cilvēce ir sevi novedusi ar savām augsti attīstītajām tehnoloģijām, gribas aicināt cilvēkus vairāk sapņot un ieklausīties sirdsbalsī.

Bulciņu piemiņai

Es ticu, ka ikvienam cilvēkam kaut reizi dzīvē notiek pavērsiens, kas izmaina ļoti daudz ko. Sevi uzskatu par veiksminieci tajā ziņā, ka man ir bijuši vairāki šādi pavērsieni un ikviens no tiem ir mani vedis virzienā pretī labākai dzīvei visplašākajā šī vārda nozīmē. Lai atceramies Dalailamas vārdus, kuros apslēpta ļoti svarīga patiesība - mēs nodzīvojam dzīvi, pelnot naudu un sabeidzot veselību, lai pēc tam šo naudu atdotu veselības atgūšanai. Absurda situācija, vai ne? Un mēs lielākoties esam pieraduši domāt, ka tā ir skarbā dzīves realitāte, no kuras nevienam neizbēgt. Vecums tiek saistīts ar nespēku un slimībām - vienam tas pienāk ātrāk, citam - vēlāk. Taču ikviens noteikti zina arī cilvēkus, kas, neskatoties uz saviem gadiem vai pieredzes bagāžu, tomēr spēj saglabāt gan možu garu, gan veselīgu ķermeni. Recepšu ir tik daudz - no graķīša ieņemšanas ik rītu līdz Ziņģītes kundzes izstrādātajai dvieļa rīvēšanās metodei un ziemas peldēm. Iespējams, ka patiešām ir daudz veidu, kā cilvēkam labāk pilnveidoties gan garīgi, gan fiziski. Un pavisam droši, ka ir lietas un darbības, kas nebūt neveicina patiesu labsajūtu un veselības uzlabošanos. Pie tām neapšaubāmi būs apreibinošo un narkotisko vielu lietošana, pārāk daudz mākslīgo piedevu un konservantu lietošana, mazkustīgs dzīvesveids, pesimisms, apātija, slinkums, ļaušanās dažāda veida atkarībām un tamlīdzīgi. Tomēr man vairāk interesē pozitīvais, ko iespējams savā dzīvē izmēģināt, lai ieviestu patīkamas pārmaiņas.
Kādreiz mana diena sākās ar tēju un 3 bulciņām. Šobrīd dodu priekšroku ūdenim vai svaigi spiestai dārzeņu sulai.Atšķirība ir kā diena pret nakti. Un tas ir tikai viens neliels punktiņš kopējā gleznā. Jā, varu droši teikt, ka pašlaik savu pašsajūtu varētu uzgleznot un krāsas būtu gaisīgas un vieglas. Kopš pagājušā gada decembra esmu novilkusi svītru ļoti daudziem neveselīgiem paradumiem - galvenokārt uztura ziņā - un jāatzīst, ka rezultāti jau sen ir pārsnieguši jebkuras drošākās cerības. Kaut arī ilgu laiku esmu bijusi veģetāriete un dažādas uztura nianses vienmēr ir bijušas manā interešu lokā, šoreiz esmu gājusi vēl tālāk - esmu atmetusi visu, kas nav organismam vajadzīgs un neveicina pašsajūtas un veselības uzlabošanos. Manam piemēram ir sekojuši vēl vairāki cilvēki un no viņiem esmu dzirdējusi lieliskas atsauksmes. Tā kā latvieši galvenokārt ir kartupeļi + gaļa + 1 karotes salātu + kefīrs tipa maltītes ēdāji, pie mums arī jaunas vēsmas tik ātri neiesakņojas. Daļēji vainīgs ir arī aukstais klimats, kas nez kādēļ cilvēkiem rada vēlmi piebāzties un iegūt smaguma sajūtu, radot ilūziju par to, ka organisms ir pabarots un laimīgs. Lai nu kā, nepretendējot uz vienīgās patiesības nesējas statusu, tomēr gribu padalīties savos lieliskas pašsajūtas un veselības meklējumos caur īpašu diētu, kas patiesībā pārvēršas par dzīvesveidu. Tagad pašā sākumstadijā atrodas blogs, kurā es un Ilze - recepšizgudrošanas guru - pastāstīsim par to, kā saglabāt labu veselību, iegūt daudz vairāk enerģijas un labākas darba spējas, iegūt iekšēju mieru un atbrīvoties no agresijas un uztraukuma, vārdu sakot - kā baudīt dzīvi un mīlēt savu ķermeni, dodot tam vislabāko, ko tas neapšaubāmi ir pelnījis.

Veselība patiešām ir visa pamats, jo tikai vesels cilvēks spēj redzēt tālāk par šo mirkli, saskatīt potenciālu un ļaut vaļu iztēlei un sasniegt savus sapņus.