Valoda un politika

Man - kā ar valodu cieši saistītam cilvēkam - vienmēr ir bijusi diezgan noraidoša attieksme pret valodas politizāciju. Nenoliedzami, valoda politikā ir viens no varas instrumentiem, ar to var darīt gan dižas, gan zemiskas lietas, ar to palīdzību var pakļaut un asimilēt, bet arī - izglītot un paplašināt cilvēka garīgo horizontu. Pašlaik sabiedrības telpā aizvien intensīvākas kļuvušas diskusijas par krievu valodas statusu Latvijā. Mēs visi zinām, ka krievu valoda kā neviena cita mūsu valstī tiek saistīta ar politiku un Latvijas traģisko likteni kara gados. Protams, ka bijušo no kolektīvās atmiņas tik ātri neizdzēst un zināma pieredze liecina, ka kompānijā, kur būs trīs latvieši un viens krievvalodīgais (kuram principā vajadzētu zināt latviešu valodu) sarunā diezgan ātri pāries uz krievu valodu. Tāpat mēs zinām, ka Latvijā mīt ļoti daudz krievvalodīgo iedzīvotāju (gan pilsoņi, gan nepilsoņi), kas neko vairāk par "lūdzu" un "paldies" vairāku desmitgažu laikā tā arī nav spējuši, vai - pareizāk sakot - gribējuši iemācīties.
Tomēr - vai mums joprojām vajadzētu tik ļoti emocionāli izturēties pret krievu valodu kā līdzekli darbam, mācībām, krievu brīnišķīgās daiļliteratūras iepazīšanai un tamlīdzīgiem mērķiem? Jā, es neatbalstu krievu valodu kā otru oficiālo valsts valodu, jo šeit patiešām būtu jāmācās jau no pagātnes notikumiem, kas mums skaidri parādījuši daudzu krievvalodīgo nevēlēšanos apgūt latviešu valodu. Taču ideja par krievu valodu kā vienu no svešvalodām valsts augstskolās nebūt nav peļama. Ja mēs paanalizētu rūpīgāk, ieraudzītu to, ka angļu valoda mūsu ikdienā ir iespiedusies daudz dziļāk un varbūt pat agresīvāk nekā krievu valoda. Turklāt nekas neliecina, ka šī tendence varētu samazināties vai saglabāt līdzšinējo intensitāti. Taču tas mūs (izņemot valodiniekus un tulkus/tulkotājus) principā neuztrauc, jo anyway, ir taču diezgan cool, ja mēs varam stilīgi runāt un būt informēti par to, what's new, vai ne? Ja krievu valodā nodrošinātu kādu kursu valsts augstskolās, tas nozīmētu, ka valstī ieplūstu vairāk naudas arī no Austrumeiropas, kurā angļu valodu zina sliktāk nekā krievu valodu, un studijās ir būtiski saprast visu, ko mācies. Šeit ir būtiski nošķirt emocionālo no racionālā, jo tad mēs sapratīsim, ka šādi kursi Latvijai nekādus draudus nerada. Gluži otrādi - mūsu tautsaimniecība varētu būt tikai ieguvēja.
Galu galā - vai mēs esam ieguvēji, atceļot krievu valodu sākumskolām (šāda tendence bija vērojama, ja nemaldos, 90os gados, bet tagad acīmredzot kāds tur augšā ir sapratis lēmuma tālejošās sekas)? Jo vairāk dominējošo kontaktvalodu mēs zināsim, jo lielākas ir mūsu izredzes darba tirgū un tas nekad nav bijis un nebūs citādi. Piemēram, tāds fakts kā necilais tulkotās akadēmiskās literatūras klāsts latviešu valodā, kas rada diezgan daudz problēmu studentiem, kas nezina krievu valodu. Angļu valodas grāmatas ir dārgas un mūsu bibliotēkās daudz kas nav pieejams. Turpretim krievu valodā ir pārtulkots gandrīz viss iespējamais fundamentālais materiāls. Tālāk - darba tirgū vienmēr priekšroka tiks dota tiem, kas zina pēc iespējas vairāk valodu, nevis tikai savu dzimto un angļu valodu sarunvalodas līmenī. Ironiski, bet tieši krīzes laikā tulkojumu jomā man visvairāk darba bijis tieši saistībā ar krievu valodas tekstiem, jo galu galā mums vienmēr būs tirdzniecības saites ar kaimiņvalstīm, kamēr anglofonajai pasaulei Latvija ir tikai viens no maziem partneriem, vēl jo vairāk, ja to piemeklējušas nedienas.
Rezumējot iepriekš sacīto, valoda vienmēr ir kultūras bagātība, apvāršņa paplašinātāja, jaunas pasaules atklājēja. Kas to vēl nav sapratis, aplaupa sevi un visus tos, kuriem uzspiež savu emocionālo viedokli situācijās, kur tam vajadzētu būt ļoti praktiskam un racionālam.

Sintētiski

Reflektējot par to, kāda ir izveidojusies mūsu pasaule, kurp tā virzās un kādas tendences dominē, aizvien vairāk  rodas vēlēšanās to salīdzināt ar putukrējuma kūkām, kādas pieejamas kafejnīcās pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, proti, tādām, kas pildītas ar sintētisko putukrējumu un kas satur tik daudz kā lieka un nevajadzīga (virkni E vielu), turklāt garša (rezultāts) nebūt neattaisno izmantotos paņēmienus.
Kaut arī kopš cilvēce tapa izveidojusi jelkādu sociālās vai politiskās pārvaldes aparātu, sabiedrība ir sadalījusies slāņos un vienmēr ir bijuši daudz nejēdzīgu nodarbošanās veidu, kas to vien dara, kā parazitē uz citu rēķina.  Šī tendence diemžēl nav gājusi mazumā, bet gluži otrādi - ir augusi kā liela, milzīga tulzna, kas sabiedrībā principā rada nepatīkami niezošu sajūtu, bet no kuras tā uzreiz vaļā arī nav iespējams tikt.Birokrātisko iestāžu ir tik daudz, ka visas ne uzskaitīt, ne aprakstīt. Neapšaubāmi, mēs nekad nevarēsim dzīvot pavisam naturālistiski - bez pārvaldēm, iestādēm, valsts aparātiem, likumiem, sabiedrības normām utt. Taču jebkura pārmērība rada šķebīgu sajūtu un no šī pārmērībām vajadzētu atbrīvoties. Iespējams, ka pie vainas ir cilvēku slinkums, kas sabiedrībā rada tāds kā plaisiņas, kur iespraukties parazītiskām organizācijām un kas izmanto situāciju, ka tās var veikt darbu citu vietā, kaut arī - daudz neefektīvāk. Uzņemoties lielāku iniciatīvu un atbildību, ikviens varētu šo pasauli vērst labāku - tāda ir mana pārliecība. Taču tas iespējams tikai tādā gadījumā, ja tiktu vājināti vai pavisam izskausti lielu organizāciju lobiji un kriminālo grupējumu ieinteresētība neefektīvā sabiedrībā, kas ir manipulējama. Šis priekšnoteikums iet roku rokā ar cilvēka morālo stāju, kas iepriekš minētajiem nav teicama. Ja mērķis attaisno līdzekļus, nauda tiek likta augstāk par garīgām vērtībām, cilvēcību, tad mēs nespējam izkulties ārā no sintētiskās kūkas un mūsu organismam nākas pārstrādāt vai uzkrāt virkni E vielu, kas agri vai vēlu mūs noved pie dažāda veida problēmām. Esmu pret sintētiskajām kūkām! Esmu pret birokrātiju!